-
Nacionāla valsts globalizētajā ekonomiskajā pasaulē
Eksporta nodoklis ir nodoklis vākts no eksportētās preces. Kā ar tarifiem, eksporta nodokļi var būt uzstādīts uz specifikas vai ad valorem pamata. Eksporta subsīdijas ir maksājumus, kuru veic valdība, lai atbalstītu konkretizēto produkcijas eksportu. Kā ar nodokļiem, subsīdijas var būt iekasēts uz specifikas vai ad valorem bāzes. Īpaši kopīgās produkta grupas kur eksportu subsīdijas tiek pielietotas ir lauksaimnieciskas un piena produkcijas. 4
Valstīm visvairāk ir peļņas atbalsta programmas to nacionālajiem fermeriem. To pamato kā nacionālās drošības garantu. Fermeru peļņas tiek atbalstītas ierobežojot lokālo piegādi, paceļot lokālo pieprasījumu, vai abu kombināciju. Viena kopīga metode ir cenu grīdas ieviešana konkrētiem produktiem. Kad rodas papildus piedāvājums par grīdas cenu, tomēr, valdībai jābūt gatavai nopirkt pārpalikumu. Šādi pirkumi ir bieži tiek iekrāti noliktavās tālāk izplatīšanai kad ir piegādes deficīts. Dažreiz tas daudzums, ko valdībai vajag nopirkt pārsniedz pieejamo glabāšanas kapacitāti. Šajā gadījumā, valdībai vajag tāpat uzbūvēt vairāk glabāšanas līdzekļus, dažādās vērtībās, vai izgudro alternatīvu metodi lai novietotu lieko inventāru. Tieši šajās situācijās tiek dažreiz izmantotas eksporta subsīdijas. Uzmundrinot subsīdijas, valdība saīsinās lokālo piegādi un izslēgt vajadzību valdība nopirkt pārpalikumu. 5
Galveno eksporta subsīdijas programmu ASV sauc eksporta palielināšanas programma (Export Enhancement Program EEP). Viņas paziņotais mērķis ir palīdzēt amerikāņu fermeriem konkurēt ar fermu produkcijām no citām subsidējošām valstim, īpaši Eiropas savienības. EEP’s galvenie uzdevumi ir cīnīties ar netaisnīgām tirdzniecības metodēm, paplašināt amerikāņu lauksaimnieciskus eksportus, un atbalstīt citu valstu eksporta lauksaimnieciskos produktus kā arī risināt nopietnās pārrunas par lauksaimnieciskas tirdzniecības problēmām.6
…
Nacionālo valstu tirdzniecības politikas nāk daudz daudzveidībās. Kopumā tie sastāv no nodokļiem vai subsīdijām, kvantitatīviem ierobežojumiem vai mudinājumiem, uz importēja vai eksportēja precēm, pakalpojumiem un aktīviem. Importa tarifs ir iekasētais nodoklis uz importētām precēm. Kopumā, tarifs ir jebkurš nodoklis vai nodeva ievākts no valdības puses. Dažreiz tarifs tiek izmantots arī ne tirdzniecības kontekstā, kā dzelzceļa tarifos. Tomēr, terminu biežāk lieto runājot par nodokļiem uz importētām precēm. Ir divi galvenie veidi, kuros tarifi var būt iekasēti: specifiski tarifi un ad valorem tarifi. Specifisks tarifs tiek iekasēts kā fiksēta maksa par importa vienību. Ad valorem tarifs tiek iekasēts kā fiksēts procents no kopējā importa. "Ad valorem" ir latīniskir "par vērtību" vai "proporcijā no vērtības." Dažreiz gan specifiskais gan ad valorem tarifs tiek iekasētas vienam produktam vienlaikus. Tas ir pazīstams kā divu daļu tarifs. Kā augstāk rakstīts, dažādi tarifi tiek pielietoti pie atšķirīgiem produktiem. Valdības reti pielieto vienādu tarifu pie visām precēm un pakalpojumiem importētām valstīs.