Garlībs Merķelis (1769 – 1850 ) latviešu teiku „Vanems Imanta” sarakstījis 1802. gadā. Literatūrteorētiķi to definē kā romantisku teiku, lai gan tajā vērojami arī sentimentālisma aizmetņi.
Darbā G. Merķelis ir izmantojis latviešu tautiskā romantisma pamattēmu – grūto latviešu cīņu pret iebrucējiem un apspiedējiem. Šī teika bija kā protesta forma, kas atspoguļoja un sasaucās ar 19. gs. 70. – 80. gados valdošo vēlēšanos atbrīvoties no vācu feodālisma.
Teika ir patriotisku domu piesātināta – latviešu ciltis apvienojas, lai pieveiktu ļaunos iebrucējus. Ja vien brāļu jūtas un mīlestība pret dzimteni un saviem senčiem būtu bijusi spēcīgāka par kāri pēc slavas un mantas, proti, Kaupo būtu atgriezies pie savas tautas, viņi ļaundarus būtu pieveikuši. Ar tādu piemēru Merķelis centās latviešus 19. gs beigās apvienot un kopīgiem spēkiem, ar savu seno vēsturi un kultūru atbrīvoties no gadsimteņu jūga.
Varoņi „Vanemā Imantā” ir apgaroti, cēli, brīvību un ideālu piepildījumu alkstoši. Tie ciena senčus, tradīcijas un Tēvzemi. Galvenie varoņi Imanta un Kaupo, arī Ako ir leģendām apvīti un viņus arī Merķelis parāda savā darbā gan kā tautiskus vadoņus un nodevējus fiziskā un arī garīgā veidolā. Vērojami izteikti pozitīvi un negatīvi tēli, kas raksturīgi sentimentālisma literatūrai. Merķelis ir saglabājis klasicisma raksturīgo dilemmu starp prātu un jūtām, proti, Aijtas un Vanema šķiršanās sāpes, Kaupo mīlestību pret brāli, tautu un Kristu. …
