Starptautiskās tirdzniecības politikas instrumenti

Aktivitātes, ko veic valdība, lai ietekmētu tirdzniecības plūsmas apjomu un sastāvu (gan valstī ienākošo, gan izejošo) sauc par tirdzniecības politiku. Tirdzniecības politiku uzskata par valsts budžeta un nodokļu politikas patstāvīgu novirzienu, kuras galvenais uzdevums ir ārējās tirdzniecības apjoma regulēšana. Atkarībā no tā, cik intensīva ir valsts institūciju piedalīšanās ārējās tirdzniecības attiecību regulēšanā, mēdz būt: • Brīvā tirdzniecība- dažādu valstu privātpersonu un firmu tirdzniecība savā starpā bez mākslīgiem ierobežojumiem. • Protekcionisms- pasākumu kopums, ko veic valsts, lai aizsargātu iekšējo tirgu no ārvalstu konkurences. Ārējās tirdzniecības politika savā ziņā ir protekcionisma politika. To pielieto gan jaunattīstības, gan rūpnieciski attīstītās valstis, lai aizsargātu nacionālos ražotājus aizvien pieaugošās konkurences apstākļos. Tā kā tiek aizsargāta nevis visa tautsaimniecība, bet gan atsevišķa nozare, tad problēma rodas tajā, kā izvēlēties to nozari, kurai tiešām ir vajadzīga aizsardzība. Jo jāņem vērā arī tas, ka pārlieku kādas nozares aizsardzība var kavēt tās attīstību, un būt smaga nasta valsts budžetam. Mūsdienās protekcionisms ir koncentrēts visai nelielās jomās. Attīstītu valstu savstarpējās attiecības tā ir lauksaimniecības produkcija, tekstilizstrādājumi un apģērbi, rūpnieciski attīstītu un jaunattīstības valstu tirdzniecībā- rūpniecības preču eksports uz jaunattīstības valstīm. Jaunattīstības valstu savstarpējā tirdzniecībā tās ir tradicionālās eksporta preces