Ārā valda patīkami vēss, atspirdzinošs rudens gaiss. Tas veldzē cilvēku nokaitētos prātus pēc vasaras tveices. Rīts šodien krāsojas ozranžīgi pelēks, tā visai netipiski rudenim. Kā jau ierasts, es saģērbjos un aiz sevis aizslēdzis durvis izeju no mājas, pa asfaltētu ceļu dodos uz autobusa pieturu, bet pavisam negaidot man klāt pienāk onkulis ar raibu lietussargu rokās un apsēdinājis uz mazliet mitrās piemājas zālītes, sāka stāstīt:
”Man tev ir, kas sakāms jauno, meit. Es vēlos, lai klausies manī uzmanīgi. Nenomirkšķini ne aci! Torīt, es paveru vaļā aizkarus un it kā slēpjoties no pasaules, paraugos āra pa logu. Es sastindzis stāvu un vēroju. Starp diviem lepniem ozoliem es redzu pļavu, aiz tās paveras mežs – plašs un noslēpumains. Koka zarā sēž mazs zvirbulēns, zem kokiem skraida jaundzimsi kaķēni. Taču kam pieder tā ēna, kas sabiedējusi mazos kukainīšus zālē, kuri vēl tikai gatavojas baltās ziemas miegam? Tās laikam ir divas melnas, spēcīgas rokas. Tās nepagurstot strādā. Tās nes akmeņus un liek vienu pie otra būvēdamas ko līdzīgu kvadrātam. Es klusi paveru logu mazā spraudziņā un dzirdu patīkamu dūkoņu nākam no bruģētās ielas puses. Šeit valda noslēpumaina atmosfēra. Es klusībā pētu notiekošo, cerībā, ka mani neviens nepamanīs. Ja raugās uz pļavu, var saskatīt daudz tādu baltu darbīgu cilvēciņu. Viņi izskatās veselīgi spēkpilni un ņipri. Nesaprotu, kādēļ tik agri jau jāsāk rotaļāties pļavā.
Pie mana loga nolaižas pļāpīgā vārna un uzsāk savu stāstāmo:
Reiz pirms simts gadiem, šeit slējās varenas pļavas.
…
