Man tuvie un mazāk izprotamie tēli latviešu literatūrā

1. Zīra no Mārtiņa Zīverta viencēliena lugas „Kāds kura nav”
2. “Cik asaru nav bijis jāizraud , cik nopūtu jāizvaid... Bet es nenožēloju nekā. Esmu gatava to visu ciest vēl desmitkārt.”
“Cik nopietna un klusa mana draudzene šovakar.”
“Tik maz saprašanas man tomēr bija. Tā nāca tikai vēlāk – par vēlu.”
“Bet naktīs, kad pamostos tumsā, viena starp svešiem ļaudīm, tad ir tā, ka sega jākož zobos, lai nesāktu kliegt. Tad jūtos tik pamesta un viena.”
3. Lugas notikumi risinās pēckara gados Vācijā 1946. gada martā. Karš ir beidzies, tādēļ tie, kas palikuši dzīvi, tiecas izbaudīt šo dzīvi.
4. Zīra ir jauna sieviete ar jaunas sievietes domāšanu. Viņa tic, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Viņa ir pieticīga un ļoti labsirdīga. Kā beigās noskaidrojas, arī uzticīga un pašaizliedzīga.
5. Zīra ir tēls, kuru es viennozīmīgi spēju saprast. Kad vīrs, šķiet, pazudis bez pēdām, ir skaidrs, ka viņai ir tiesības tik un tā būt laimīgai un veidot jaunas attiecības, cerot uz labāku nākotni. Saprotams ir arī viņas iekšējais konflikts, kad svešiniekā ir saskatīts pazudušais vīrs un ir jāizvēlas starp cerīgu nākotni kopā ar Iraidu vai smagu dzīvi, kopjot savu vīru. Šī izvēle ir tik nopietna, ka ne visi izvēlētos klausīt savai sirdsapziņai. Šajā ziņā es Zīru arī apbrīnoju, lai gan tas ir tikai normāli, ka viņa izvēlējās ne to patīkamāko variantu. Viņas sirdsapziņa būs tīra un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai cilvēks spētu būt patiesi laimīgs.

1. Jāzeps no Raiņa traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi”
…