Secinājumi.
Vēsture ir zinātne,jo varam atrast izskaidrojošas saiknes starp tās parādībām.Vēsture ir arī specifiska un izdalāma domu gaitas virziens.Katrā no mums tāds ir,tikai tā attīstības pakape ir variējoša.Vēsture ir zinātne,kura sniedz atbildes par sabiedrības darbības sakarībām laika posmā pirms tagadnes.
Par vēstures filozofijas uzdevumu var sniegt prāta spēju attīstīšanu,lai saprastu vēsturi.Taču šīs filozofijas rezultātā var būt dažādi viedokļi,jo katrs no mums domā individuāli,to var labi saskatīt Herdera,Kolingvuda,Hēgeļa domāšanā.
Vēsturē,protams, lielu telpu aizņem sabiedrība,kā arī cilvēki atsevišķi,gan kā vēstures radīdāji,gan kā tās pētnieki-vēsturnieki,kuriem ir nepārspējama atbildība.
Vēstures procesi ir pilni pretrunu,taču visticamāk tās tajā ienes cilvēki,jo vēstures process ir vienotais cilvēku gājums laikā.Iespējams, vēstures galvenā ideja ir piefiksēt pagātnes faktus tādus,kādi tie bija,bet tie ir cilveku radīti un cilvēki nereti nespēj būt tādi kādi viņi ir.
Vēsturniekam ir ārkārtīgi grūti atrasties harmonijā ar notikumu,jo izmeklēšana parāda vēsturniekam viņa paša prāta iespēju robežas,kuras indivīdiem var būt ļoti atšķirīgas.Tāpat milzu lomu spēlē vieta un laiks no kuras nāk šis attiecīgais prāts kā arī,ko šis prāts sevī analizējis un uztvēris.Piederība kādam kopumam iespaido domāšanas gaitu un secinājumu objektivitāti.
Vēstures avoti ir pilni trūkumu,jo tie nav fakti.Turklāt no dažādiem laika posmiem vērojamas arī dažādi blakus iespaidi uz tiem,piemēram,teokrātisks pasaules uzskats. Turklāt intensitāte vai tieši otrādi pasivitāte, ar kadu cilvēki interesējas par vēsturi, viņu uzmanības apvārsnī esošo tēmu un laikmetu spektrs ir mainīgs. Tas vienmēr ir atkarīgs no pastāvošajiem politiskajiem un sociālajiem apstākļiem, no kultūrvides un tās tradīcijām.
Nevar droši un pārliecinoši pieņemt visu ,ko vēsture dod.Dotās ziņas ir jāspēj kritiski izsvērt. Kritikas trūkums var ļoti labi palīdzēt izdarīt pavisam aplamus secinājumus vai apgalvojumus vai arī tieši pretēji.
…
