Secinājumi
1. Monetārā politika ir ekonomiskās politikas daļa, ar kuras palīdzību tiek regulēts apgrozībā esošais naudas daudzums (naudas piedāvājums), procentu likmes un kredītu apjoms, ar mērķi nodrošināt sabalansētu valsts ekonomisko attīstību un izaugsmi zemas inflācijas un optimālas nodarbinātības apstākļos, kā arī panākt ārējo maksājumu (maksājumu bilances) līdzsvaru un nacionālās valūtas stabilitāti.
2. Centrālā banka var īstenot stimulējošo monetāro politiku, tas ir naudas daudzuma palielināšana apgrozībā, un ierobežojošo monetāro politiku, kas savukārt vērsta uz naudas daudzuma samazināšanu.
3. Centrālā banka ar monetārās politikas instrumentiem tieši ietekmē naudas daudzumu apgrozībā vai cenu, par kādu tā pieejama bankām. Šos instrumentus izmantojot, centrālā banka spēj sasniegt tās mērķus un galvenie LB monetārās politikas instrumenti ir rezervju prasības, tirgus operācijas un pastāvīgās finanšu resursu aizņemšanās un noguldīšanas iespējas.
4. Ekonomiskās politikas veidošanā eksistē vairākas alternatīvas teorētiskās koncepcijas (klasiskā, Keinsa, neoklasiskā u.c.) un metodes, kuras mūsdienās tiek sintezētas un piemērotas atbilstoši konkrētās valsts apstākļiem, ņemot vērā kā specifiskos sociāli ekonomiskos apstākļus, tā arī pastāvošos politiskos ierobežojumus, izmantojot gan tiešās, gan netiešās regulēšanas metodes, no kurām visnozīmīgākās ir fiskālā un monetārā politika.
5. Latvijā monetāro politiku nosaka un realizē Latvijas Banka, kuras galvenais darbības mērķis ir, īstenojot naudas politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī. Lai sasniegtu galveno mērķi, Latvijas Banka par savu monetārās politikas stratēģiju ir izvēlējusies valūtas kursa stratēģiju, kuras ietvaros LB starpmērķis ir nacionālās valūtas ārējā stabilitāte jeb lata piesaiste eiro.
…
