Šo mieru drīz vien iztraucēja cilvēki, kuri gribēja palīdzēt. Pareizāk sakot, viņi tikai domāja, ka palīdz. Tīģeris bija bezspēcīgs, taču viņš zināja, ka tieši cilvēki bija vainīgi pie tā, ka viņa suga izmirst un kaut kas pēkšņi notika viņā. Negaidot viņā pamodās kāds maziņš spēka avots un viņš saslējās kājās. Viss naids, dusmas, bēdas un vientulības piešķirtās sāpes sakopojās vienā veselā kamolā un izrāvās no viņa vienā veselā mūžības rēcienā. Likās, ka šis rēciens spēs sagraut visu apkārt. Tik daudz sāpju bija šajā rēcienā, tik daudz skumju, atmiņu un sagrautu sapņu, ka blakus stāvošie cilvēka palika nekustīgi un pavēra muti. Viņu acīs varēja saskatīt bailes. Tīģeris juta, ka kopā ar sāpēm, rēcienā vēl bija viss viņa atlikušais spēks. Viņš pēkšņi nokrita, liela asara nokrita zemē, pa kuru viņš bija staigājis un centies izpildīt Pasaules Dvēseles sūtījumu. Viņš juta, ka viņu pamet dvēsele un tiklīdz tā bija saplūdusi kopā ar vēja plūsmu, tīģeris, palicis nekustīgs un tukšs, nomira. …