SECINĀJUMI
Lai saprastu kāpēc notestēt sistēmu ir neiespējami, jāsaprot kas ir šie testējamie raksturlielumi. Apzinoties testējamos lielumus, tos var grupēt, samazinot testpiemēru skaitu, pietuvinoties testēšanas pilnībai, notestējot sistēmu pēc iespējas pilnīgāk. Testēšanas pilnības problēma pārādās jau idejā, ka jācenšas programmu notestēt pēc iespējas pilnīgāk, veidojot tādu testpiemēru pārklājumu, lai programma būtu notestēta taču, tas būtu notestejams reālā laikā, bet neizmantojot pilnu testu kopu.
Testēšanas plāns ir jāveido katrai programmai individuāli, balstoties un prasībām, un jāiekļauj visas iespējamās situācijas, kādas programmas darbībā iespējamas, atceroties par izņēmumu gadījumiem, kuriem nepieciešama atsevišķa apstrāde.
Apskatot testēšanas pilnības problēmu, tiek piedavāti dažadi varianti, kā bezgalīgo testu kopu samazināt uz reālu un iespējamu. Šos piedavātos variantus jāuztver kā pamatpunktus uz kā bāzes veidot individuālu testēšanas plānu un izmantot to konkrētai programmatūras testēšanai. Programmatūru daudzveidība ir pārāk liela, lai būtu viens risinājums, kas derētu visām sistēmām. Un, ja šāds risinājums būtu, tad testēšanas pilnības problēma nebūtu un tā būtu atrisināta.
Testēšanas pilnības problēmas atrisināšana ir mēģinājums pietuvoties pilnīgai testu kopai, veidojot pēc iespējas pilnīgāku testu pārklājumu.
…