KOMENTĀRI UN SECINĀJUMI
Mūsdienu Krievijas politikas nostāju var vērtēt pēc Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova teiktā 2014.gada 9.maijā intervijā laikrakstam „Вести сегодня”-„Gadu gadiem Latvijas sabiedrībā tiek kultivēta apziņa par īsto un pareizo 20.gs.vēsturi, kura pēdējā laikā tiek virzīta uz juridisku apstiprinājumu starptautiskajā vidē. Kā galvenos punktus jāmin par vienlīdzīgas atbildības par 2.Pasaules kara izraisīšanu piemērošanu gan Padomju Savienībai gan Vācijai, mīti par Waffen SS izveides un uzturēšanas attaisnojumiem kara laikā, pie tam kā galvenā tēma, kas pārsver visu ir tā saucamā „padomju okupācija”. Vēl vairāk, 2013.gadā nodibināta speciāla komisija PSRS radīto zaudējumu aprēķināšanai. Pastāv vēlme projicēt „okupanta”masku mūsdienu Krievijai.”
Mīti pastāv, taču to radītāji un uzturētāji, kā PSRS vadība sen vairs nepastāv, un šie mīti par labprātīgu, vai citiem vārdiem atainoto Baltijas valstu darbaļaužu, nevardarbīgo „revolūcijām”gāžot ienīstos autoritāros režīmus un „labprātīgo iekļaušanos brālīgajā tautu tēva J.V.Staļina vadītajā republiku saimē, lielākajā daļā Baltijas, un pat Krievijas iedzīvotāju vidū pārsvarā izraisa ironiju.
PSRS politiskajai sistēmai, pašai atbrīvojoties no nevajadzīgajiem vai nevēlamajiem, sevis radītajiem un lolotajiem politiskā kursa darboņiem, nebija vajadzīgi svešā valstī dzīvojošie, sen radīto un pārsvarā Maskavai vairs nevajadzīgo ideoloģisko tradīciju, normu un vērtību sekotāji. Tam par iemeslu varēja būt gan vēlme jaunu teritoriālo un ideoloģisko platību apgūšana, gan pakļaušanās vienotai, PSRS KP CK plānotai un izveidotajai varas pārvaldes sistēmai. Vecie KP biedri tika vainoti pasīvajā darbībā, nerezultatīvajā līdzekļu tērēšnā vai pat izšķerdēšanā. Kopš 1934.gada pSRS pilnībā apmierināja Baltijas valstu mērenais politiskais kurss, nepiekļaujoties nevienai Eiropas lielvalstij un neveidojot savu kopīgo politiski-militāro sistēmu. Vai mēs varam salīdzināt šo, iepriekšminēto laika posmu ar mūsdienām? Gan jā, gan nē. Pirmkārt Neatkarības atjaunošana 1991.gadā ieviesa savas izmaiņas, pirmajos desmit gados valsti pameta aptuveni 600 000 cilvēku, pārsvarā iebraucēji un personas kurām uzturēšanās šajā valstī nešķita vilinoša, Latvijas Republika, balstoties uz bēdīgo pieredzi politiskās krīzes gadījumā palikt vienai, uzsāka tuvošanos lielajiem politiskajiem blokiem, NATO un Eiropas savienībai, kurām arī veiksmīgi pievienojās 2004.gadā. Beidzot radās politiskā nostāja, un tā arī izpildīta.
…
