Secinājumi, nobeigums
Platons bija ļoti ievērojams Senās Grieķijas filozofs, viņa alternatīvais valsts modelis, ne tikai piedāvā konkrētu, smalki un pamatoti sastādītu valsts modeli, bet arī pamatoti norāda uz esošo valsts modeļu trūkumiem.
Pēc Platona uzskatiem ideālā valstī jau no bērnības tiks ieaudzināta ideja par vienotu valsts veselumu, nevis konkrēta indivīda personīgajām prasībām. Katra cilvēka uzdevums ir kalpot visu kopējam labumam, tiekties uz augstāko labumu un pildīt savu uzdevumu - filozofiem tas būtu attīstīt prāta spējas, būt patiesi taisnīgiem un tā arī pārvaldīt valsti; sargiem - kaismīgi doties cīņā un aizstāvēt savu valsti, sargāt to, nodrošināt to, ka pārējā sabiedrība var dzīvot mierā bez bailēm; amatniekiem un zemniekiem tas būtu klausīt filozofiem un katram pildīt sev noteikto uzdevumu, nodrošināt pārējo sabiedrību ar nepieciešamo - tas ir zemniekiem nodrošināt ar pārtiku, amatniekiem ar izstrādājumiem u.tml.
Svarīgs ir aspekts, ka Platons norāda, ka tāpat kā katram indivīdam ir jākalpo kopējam labumam, tāpat arī abām augstākajām kārtām viss materiālais ir kopējs. Ne sargiem, ne filozofiem nedrīkst būt privātīpašums, tie nedrīkst veidot ģimenes. Gan mājas, gan sievas, gan bērni ir kopīgi. Bērni nepazīst savus vecākus, tie jau no mazotnes ir valsts aizbildniecībā un tiek apmācīti. Pretēji ir ar zemāko - zemnieku un amatnieku- kārtu, kurai Platons neiebilst ne pret privātīpašumu, ne pret tradicionālu ģimeņu pastāvēšanu. Bet ņemot vērā, ka tas neizbēgami noved pie mantiskās nevienlīdzības, līdz ar to beigās pie netikumības, tad šai kārtai ir stingri jāpakļaujas likumiem, ko izsniedz augstākā kārtā, jāklausa tai.
Līdz ar to secinu, ka kopumā visi dzīvo pēc stingriem likumiem, katrs ieņemot savu vietu un pildot savu uzdevumu. Brīvā izvēle, pašnoteikšanās nepastāv.
…
