3. TEORIJU SALĪDZINĀJUMS
Ē.Berna un A.Adlera personības psiholoģiskās teorijas ir līdzīgas ar to, ka abi še autori izvirza idejas par dzīves plānu (dzīves stilu) jeb kā to sauc Eriks Berns – dzīves scenāriju. Pēc Ē. Berna domām šis dzīves scenārijs tiek īstenots- cilvēkiem neapzināti tiecoties atkārtot to pašu, kas ar viņiem ir noticis bērnībā, izjust tās pašas jūtas, pārdzīvojumus visas dzīves garumā. turklāt šie pārdzīvoju var būt gan pozitīvi, gan negatīvi. Toties A. Adlers uzskata, ka galvenais ir cilvēka virzība uz savu dzīves mērķi, kurš bieži vien ir -justies pārākam par citiem. Atbilstoši dzīves mērķim veidojas noteikts dzīves plāns-dzīves stilu (to veido noteikti izturēšanās, domāšanas un jūtu stereotipi, kuri ir samērā stabili un nemainīgi, tie ir vērsti uz dzīves mērķa sasniegšanu).
Berns uzsver psihes apzināto daļu - mūsu "es", kas ik brīdi atrodas vienā no trim iespējamiem stāvokļiem, proti: "vecāku", "pieaugušā" vai "bērna" stāvoklī, savukārt Adlers uzskatīja, ka cilvēka dvēsele, psihe, personība ir vienots nedalāms veselums.
Ē. Bernsa teorija skaidro, ka personības analīze jāveic četrās stadijās, no kurām pirmā ir strukturālā analīze, kurā autors skaidro, ka cilvēks ir brīdi atrodas kādā no trim iespējamām stadijām - vecāku, pieaugušā vai bērna. Lasot šo stāvokļu raksturojumu, rodas vēlēšanās piekrists autora teiktajam, jo daudzus no viņa minētajiem piemēriem var viegli pielīdzināt situācijām, ko esmu piedzīvojusi savā dzīvē. Interesants ir arī skaidrojums, kā šie stāvokļi cilvēkā rodas, piemēram, manā ikdienā ir bijušas vairākas situācijas, kad blakus esošais cilvēks norāda uz to, ka izturos vai runāju kā kāds no maniem vecākiem, tas nozīmētu, ka tajā brīdi es atrodos “vecāku” stāvoklī. …
