Totalitārisma fenomens Eiropas kultūrā

Kārlis Ulmanis spēj aizkustināt cilvēkus ar savām runas manierēm. Viņam ir spēja aizkustināt un iedvesmot tautu tā, kā nevienam iepriekš tas nav izdevies: "Viņš ir cilvēks, kas cīnās pret šķēršļiem ar vārda un gara spēku, un liels orators izaug no liela ideāla, jo viņš aizstāv ne grupas, bet tautas un valsts politiku. Tas ap viņu rada to neieinteresēto atmosfairu, kas vienīgā ir spējīga radīt ļaudīs simpātiju. Bet šādam runātājam vajadzīga briesmīga ticība savai lietai un sava pārākuma lielai apziņai, jo neviens nevar aizdedzināt citus, ja viņš pats nedeg[..]."
Personīgi Kārli Ulmani nepazīstu un līdz šim esmu dzirdējusi tikai slavinošus komentārus par viņa personību un darbiem. Taču jāsaka, ka lasot Eduarda Virzas glaimojošo Kārļa Ulmaņa aprakstu uzreiz pēc Orvela "Dzīvnieku fermas", šis autora viedoklis par Latvijas vadoni liekas pārspīlēts un samākslots. Napoleons tiek slavināts un negodīgi uzslavēts un līdzīgi uzlielīts tiek arī Kārlis Ulmanis. Es nespēju noticēt, ka patiesi var pastāvēt cilvēks, kas ir nesavtīgs tautas vadītājs, kas pārzina teju visas dzīves gudrības un ir gatavs pašaizliedzīgi atdot visu sevi kopēju mērķu vārdā. Varbūt kāds fanātisks reliģijas pārstāvis varētu kaut ko tādu uzņemties, bet kad par pašuzupurēšanos viscildenāko mērķu labā runā politiķis ar visizcilākajām īpašībām un dievišķīgākajām oratora prasmēm, tad tas liekas aizdomīgi. Arī Kārlis Ulmanis ir cilvēks. Vai arī viņš ir "vairāk" (labāks) cilvēks, nekā citi? Nedomāju vis.
…