Henriks Ibsens "Tautas naidnieks"

Luga parādās kā drosmes, neapsīkstošu centienu caurstrāvota cīņa par nākotnes sabiedrību. Autors rādījis sava laika sabiedrību, kas, viņaprāt ir iesīkstējusi, iegrimusi vecās vērtībās, neredzot ceļu no tām ārā. Patiesības meklējumus, cīņu par taisnību Ibsens saista ar mazākumu, ar protestējošu indivīdu, cīnītāju. Tāds ir arī šis Dr. Stokmanis, ko lielā mērā varētu asociēt ar pašu autoru.
Jau brīdī, kad autors lasītāju iepazīstina ar tēliem, to sociālo statusu un ieņemtajiem amatiem, šķiet, veidojas diezgan krass kontrasts starp abiem Stokmaņiem, kur viens ir peldiestādes ārsts, bet otrs ieņem virkni atbildīgu un ietekmīgu amatu. Tas arī liek iedomāties par tam piederošo varu, kas varētu būt pārspēks pār pārējiem lugas tēliem.
Autors lielu uzmanību pievērš telpu, vides, tēlu darbību aprakstam. Remarkām ir izteikti vēstījoša un noskaņu radoša nozīme.
Lugā lietota sarunvaloda, kas ļauj lasītājam iedziļināties tēlu domās un jūtās, liekot situāciju izvērtēt kā reāli iespējamu. Vienkāršā, tiešā valoda spēj pilnīgi raksturot notikumus un to būtību.
Ibsens dzīves realitāti pauž tieši un skarbi: lielākā daļa ļaužu ir pakļauta ierēdņu lēmumiem un viņu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie un ietekmīgie vārdi. Šāda atziņa rada nolemtības noskaņu, ataino situāciju, kas visos laikos bijusi vairāk vai mazāk aktuāla – ir lēmēji, vadošie un izpildītāji, pakļautie.…