Latvija. Cik skaisti tas skan! Nav dzirkstošāka, svētāka, harmonizētāka vārda par šo. To aptver sargājošs svētuma oreols. Latvija ir quid divinum (kaut kas svēts). Tieši tādēļ es savā darbā atklāšu trīs savas dvēseles šķautnes, ar kurām es izjūtu mūsu valsti. Tā ir mana emocionālā tuvība Latvijas dabai, latviskās mentalitātes saknes manī un Latvija kā māte.
Esmu sportiste, tādēļ esmu vērusies Portugāles sarkanajās klintīs, esmu lidojusi pāri Pireneju kalniem un šķērsojusi Jaltas pīniju audzes, bet mana sirds tajos brīžos nav jutusi piepildījumu. Tās ir aizraujošas atmiņas, bet tās aizplīvuro pasakainās Latvijas dabas iespaidu ēna. Mūsu daba ir unikāla. Tā ir pārsteidzošu, krāšņu sīkumu pārbagāta. Es atļaušos teikt, ka tā ir pilnība. Vai esat kādreiz sajutuši, kā smaržo gaiss Latgales laukos pēc spēcīgas lietusgāzes? Tas ir svaiguma pārpilns, piesūcināts ar plaukstošo ziedu smaržu gammu. Gaiss iemieso spirgtumu un ieskauj vasaras pilnbriedu, simbolizēdams darba tikumu un likdams cilvēkiem apstāties un aizgūtnēm ķert katru vēja plūsmiņu. Tas ir mirklis, tā ir pilnība, kuru es tik ļoti dievinu! Atminos rudens lapas, to pārsteidzoši smalko dzīslojumu kā tantes mezglotās pīnes, krāsu bagātību, kas neliktu kaunēties pat Botičelli. Tas viss apslēpts vienā lapā. Taču tādu bija daudz… augšā, lejā, virpuļu virpuļiem metu tās, un mani apņēma pavisam jauna realitāte, kurā nepastāvēja ikdienas raizes, bet gan maigo lapu pieskārieni, ņirbošie uzplaiksnījumi un es sapņu vālu ielenkumā. Latvijas koki mani vienmēr ir sargājuši. Tie atbrīvo mani no iekšējās būtības uzsūktajām skumjām, uztraukuma un negācijām. Es mēdzu piespiest pieri pie samtaini pelēkā bērza stumbra, un tā pilnība ienāca manī, sniegdama spēku, klusējošu mierinājumu. Tā ir tikai daļa no manām sajūtām, kuras raisījusi daba. Vēl taču esmu kausējusi leduspuķes loga rūtīs ar degungalu, slēpusies nepatstāvīgajos smilgu biezokņos, vērusi karameļu brūnuma zīļu krelles, grābusi pilnas plaukstas aukstas, tumšas zemes! Zemes, kura uzsūkusi uzvaras un zaudējumus, sāpes, nāves sviedrus un asinis. Es ar abām kājām mūžam stingri stāvēšu uz šīs cildināmās zemes, ar pēdu pirkstiem ierokoties zaļajos, laikmeta elpas stindzinātajos velēnu pauguros.
Nevaru apgalvot, ka esmu tīra latviete pēc ģenētiskā materiāla, bet, augot un pilnveidojoties kā personībai, esmu saskatījusi ciešas, nesaraujamas saites ar latvisko. Latvietī ir jūtams klusais skaistums-mēs tiecamies pēc dvēseles un prāta harmonijas. Arī manā dzīvē būtiska vieta ir atvēlēta estētikai. Tā ir mana tieksme pēc skaistā, bet tā iet roku rokā ar smagu darbu. Mēs esam ļoti izturīga tauta. Pār tīrumiem liecas gan jauni, gan veci. Jo tas ir latvieša dabā. Katrs iesētais grauds, katra uzartā vaga sniedz milzīgu gandarījumu par paveikto. Tā senie latvieši krāja pūru un veidoja savas saimniecības. Darbs ir eksistences pamats, esības stūrakmens, uz kura balstu savas nākotnes mūrus. Morālais stiprums, nenogurdināmība papildina fizisko spēku, sniegdama latvietim būtisku atspēriena punktu stabilitātes veidošanai. Miers un klusums ir obligāta nepieciešamība. Var teikt, ka mana iekšējā būtne brīžiem alkst norobežoties no apkārtējās kņadas, despotisma, nejūtības. Brīžiem vēlos patverties siltā kaktiņā, ieritināties kamolā un pabūt klusā nošķirtībā savu sapņu, cerību miglā, kas veldzē un uzlādē nākamajam dienas cēlienam. Tas ir latvieša dabā. Veidojot savas mājas, viņi izraudzījās mierpilnas vietas ar gaišu auru. Vēl es sevī jūtu spēcīgu, izteiktu latvisko spītību. Spīts ir mans dzinulis. It kā strīdīga, pretrunīga īpašība, bet tieši tā ļāva mūsu tautai izdzīvot un nepazust kosmopolītiskajā neprātā. Sevī spītību es sajūtu kā stīgu, kas, cieši nospriegojoties, tur mani neizsniedzamu, neievainojamu. Spīts ir manu uzskatu, vērtību, atklāsmju sargs. Mūsu mentalitātes eksistence saistās ar jēdzienu „balts” . Zenta Mauriņa uzskata, ka „baltam kļūt nozīmē kļūt atpestītam, kļūt skaidram, daiļam un labam reizē”. Vienīgi latviešu valodā vārds „balts” sevī sintezē estētiskās un ētiskās vērtības. Šī krāsa kā jēdziens, definīcija labajam un šķīstajam dzimusi tautā, glabājas tautasdziesmās un sirdīs, rāda cilvēku tikumus un iekšējo bagātību. Patiesi vēlos latviešu sirdīs asociēt balto, iemiesot balto un dzīvot ar baltu dvēseli.
Māte ir pilnībā pašpietiekams tēls, dzīves līdzsvara pamats un iekšējā piepildījuma etalons. Manuprāt, māte ir sievišķās būtības augstākā pakāpe, kulminācijas punkts un varenākais iekšējā „es” skanējums. Mātes rūpes, sirds siltums izstaro gaismu un ievieš cilvēkos mieru un paļāvību. Māte ir šķīstības un sievišķā spēka simbiozes pierādījums. Viņa savā pilnībā paceļas pāri ikdienas pelēcībai, kņadai un steigai, nemanāmi šķērsojot dievišķības slieksni. Tieši šādi es uztveru Latviju. Latvija ir mana māte-dvēseles sargātāja un emocionālā atbalsta devēja. Latvija ir spēks, kas mani tur un attīsta kā spēcīgu personību, stipru individualitāti ar augstiem mērķiem un reālistiskiem sapņiem. Viņa mani iedrošina, stimulē, uzlāde, lai es varu tiekties uz augstāko garīgo un fizisko piepildījumu. Latvija, mana māte, ir vienmēr bijusi ar mani. Dzirdējusi bērnības šņukstus, piemīlīgos smieklus un mierīgās elpas dvašas nakts biezumā. Viņa redzēja, kā es pirmo reizi slējos augšā uz savām vēl nevarīgajām kājelēm. Mēs abas kopā smaržojām krustnagliņu podziņas un piparkūkas Ziemassvētku vakarā, omes samaltās kafijas pupiņas. Abas noslīkām debesmannas baltuma ābeļu kupenās, ievziedu kaislīgajā smaržu mākonī un pieneņpūku vēdekļos . Arī sirdi plosošus brīžos Latvija mani nepameta. Tajos mirkļos es sajutu maigo, trauslo mātes pieskārienu pie vaiga gala un sapratu, ka Latvija ir ar mani. Mani atskurbinaa viegla elpas dvaša uz kakla, un it kā no mūžības, bezgalības uz mani raugās dziļš, vieds skatiens, kurš šķērsojis aizgājības vēsturiskās sienas. Tajos brīžos es zinu, ka Latvija tur mani savās plaukstās, spiež mani pie krūtīm, skūpsta un ieaijā jaunas cerības manā dvēselē.
Ne tikai es esmu Latvijā, bet Latvija ir viscaur manī. Viņa jūt un dzīvo ar mani, un es dzīvoju Latvijas dēļ. Mūsu dzīves ir paralēles kā Sibīrijas sāpju ceļš! Mums ir viens ritms, kopīgi sirdspuksti un sinhroni elpas vilcieni. Te ir manas saknes, tagadne un nākotne. |
