Es vienmēr esmu lepns, ka esmu dzimis Latvijā. Es varu skaļi izkliegt, ka esmu latvietis un lepoties ar to. Man nav jāsarkst, nav jāslēpj, nav jābaidās. Es spēcīgi stāvu uz savas dzimtenes zemes, un nenostumt jums mani.
Mana dvēsele un miesa labprātīgi saplūst ar šo zemi, kurā zāle – pati zaļākā, gaiss – pats tīrākais, un debesis – viszilākās, lai arī mēdz apmākties bieži... Man sāp, kad pāri mums sāpju lietus pārskrien, gribēdams noskalot un atņemt mums mūsu lepnumu. Bet manā vietā, kura izmirka lietū, vēl patversies sausumiņš... lai arī kāds negaiss pāri veļas.
Latvietim ir spēcīgs raksturs. Simtiem gadu nebrīvē, tūkstošiem nepiepildītu senču sapņu ,bet mēs joprojām speram plašus soļus. Vairs nav jābaidās, pietiks! Mūsu dzīlēs tek rūgtās dzīves, sāpju mirkļus neizdzēst, bet mūsu spēcīgā rakstura dēļ mēs beidzot esam brīvi. Es negrasos bēgt prom no savas zemes, šeit man ir silti, kaut arī nav karstuma kā Maijāmī... ne jau saulē siltums slēpjas, nē! Katru reizi, kad esi ārzemēs, parasti salīdzini ar to, kā ir Latvijā, un vienīgais pluss ir nauda. Ārzemēs vairāk naudas, lielākas algas, bet tam nav sakara ar mūsu Tēvzemi. Viņa nav vainīga. Viņa silda pa velti!
Esmu patriots, esmu lepns un pateicīgs mūsu zemei par šiem ezeriem, zaļajiem mežiem, par gaisu, kurš piepilda plaušas kā neviens cits. Šajā zemē man ir labi, šeit es vēlos mīlēt, izaudzināt bērnus un pavadīt savas pēdējās dienas... jo „nekur nav tik labi kā mājās...” Tā ir mana zeme, mana Latvija ,un nekādu citu man nevajag.
|
