Ikviens kaut reizi dzīvē aizdomājās par to, kur ir viņa vieta, kas būs tālāk, kas gaida viņu aiz stūra. Domājot par nākotni, nevar nedomāt par savu valsti, par to, ko tā tev nozīmē.
Mana Latvija nav pilsētu skudrupūznis, dūmu mākoņu kārba, ceļu karaliste. Tā ir mežu elpa, debesu pļava, saules staru maigums, lapu rudums.
Mana vieta ir starp koku galotnēm, upes ūdeņos, gaiļa kliedzienā, gaisa rūgtumā.
Es jūtu Latvijas garu –tā nav līdzīga nevienai citai valstij, pat ne tāpēc, ka tajā runā latviski, svin Mārtiņdienu, runā par inflāciju, lepojas ar grupu „Brainstorm”, bet tāpēc, ka tā smaržo pēc Latvijas, kvēlo ar sarkanu liesmu cilvēku sirdīs.
Latvija nav visskaistākā vieta pasaulē. Tai nav Pēterburgas karaliskuma, Maskavas raibuma, Parīzes svinīguma, Londonas brīnumainās pelēcības. Tai nav apaļās saules un lauvu dziesmu Āfrikas ritmā, Indijas karstuma, Ķīnas gudrības, Amerikas vieglprātības.
Latvija nav dimantu dimants. Tomēr tā ir vienīgā vieta, ko es varu nosaukt par dzimteni. Vienīgā, kur jūtos brīva, kur redzu skaistumu sīkumos, kuru pieņemu tādu, kāda tā ir. Latviju mīl ne par kaut ko, bet par garu, par cilvēku acīm, par spēku. Latvijai ir dzīva, pukstoša sirds, nenoslēpta dzelzī un zīdā.
Esmu Latvijā. Tajā iekšā. Esmu tās daļiņa, tās dvēsma.
Un rakstot vārdus, kuri skan kā lapu šalkoņa, jūtu, ka esmu Latvija. Es pati. Arī es esmu brīvība un laika atbalss. Arī es kvēlošu kādā sirdī.
Katrs latvietis jūt- viņš ir Latvija.
Latvija!
Tā valsts, kas sirdī skan.
|
