Es Latvijā.
Es Latvijā esmu mājās – savā šūpulī vai laimes pakaviņā, starp rītu un vakaru – savām saknēm un sapņu padebešiem.
Es dzīvoju starp četriem vējiem, tūkstošiem upju un simtiem pilskalnu, starp cilvēkiem , kas man tuvi, kas mani saprot, kas man uzsmaida, un tiem, kam aizlatvija mīļāka par paša kreklu.
Paņem karti un ļaujies ceļam. Nesaki neko , vien iemīlies. Iemīlies dziļi un dāsni – vai tas stāvkrasts, vai Rūķīšu ozols, Daugavgrīva vai Mazsalaca. Ar mani jau tas ir noticis , - pat pirms piedzimšanas. Un kā citādi tas varētu būt?
Man ir patiess prieks dzīvot Latvijā. Kur vēl tā smaržo piparmētru tēja, kur vēl citur dziesma skan tik tīri un sirsnīgi? Protams, grūts darbs un smags liktens liecis gan valsti, gan tautu, bet, cerams, tās sāpes esam palikuši zem pelēkajiem laukakmeņiem , vecā bruģa un koku saknēm, lai dzīvojot šodien , mēs ik dienu no jauna priecātos par paveiktiem darbiem, par labiem vārdiem un maziem zīļukiem.
Man ir gods dzīvot tik stiprā zemē kā Latvija. Un ik gadu, esot Ziemsvētku kauju piemiņu vietās, just tam apliecinājumu. Caur elli uz neatkarību, caur Sibīriju uz mājām, caur darbu uz labklājību. Tāds ir latvieša gājums pretī pasaulei, pretī sapratnei un cieņai.
Un man ir pienākums dzīvot Latvijā, tāpat kā Tev un Taviem draugiem. Šūpulī likts un pašai saprasts. Jau simts gadus Sprīdītis laimīgs mīt savās mājās, rok zemi un stāda ābeles. Un vai tagad Tu saprati , kāpēc Latvijā aug vissmaržīgākie āboli, skaistākās puķes, putni dzied un skudras ceļ jaunas mājas? Tāpēc, ka šķiet, Latvijā, dzīvo vislaimīgākie cilvēki. To vidū – arī mēs.
|
