Pirmoreiz manas acis Latviju ieraudzīja pirms astoņpadsmit gadiem. Tolaik mana dzimtene bija manas mājas un ģimene, ziedošais pagalms un daži smilšu kastes rotaļu biedri. Šodien manu Latviju veido apkārt esošā sabiedrība, kura piedzīvo dabas skaistumu, saglabā kultūru un tradīcijas, veido ekonomiku; daļa sabiedrības kāpj uz politiskās skatuves, bet visi mēs esam tās ietekmēti.
Nenoliedzami, sabiedrības nāktone balstās uz pašu paveikto. Kaut arī ikdienā patriotisma jūtu izpausme ir nemanāma, Latvijai īpašos svētkos un panākumos, vairumam no acīm skaidri lasāms prieka uzplūds. Tas tā notiek brīžos, kad rodas vienotības sajūta. Ir grūti nosaukt mūsdienu sabiedrības galveno vērtību, tā slāņojas, tāpēc dažiem augstākais ir nauda, citam izglītība, kādam bezrūpīga atpūta. Manuprāt,vērtību skalas virsotnē ir jābūt ģimenei. Māju sajūtai. Sajūtai, ka tu tiec mīlēts. Beznosacījuma mīlestība atdara mūs pasaulei, tāpat kā saules stari pavasarī atver ziedus. Rodot kopības sajūtu un integrējot sabiedrībā vientulībā atstātos, mēs radām iedzīvotāju kopumu, kam rūp Latvijas nākotne. Jo Latvija - tie esam mēs paši.
Vai pēc desmit gadiem manas dzimtenes klajumus joprojām pārklās druvas, apkārt zaļojot mežu biezokņiem, dabas parki būs brīvdienu atpūtnieku pārpildīti un jūrmalas kāpas būs tikai kājāmgājēju skartas? Atbilde atkarīga no pašu attieksmes pret Latvijas dabas unikalitāti. Latvija nav dāvājusi mums palmas, tuksnesi vai kilometrīgas klintis, taču mums ir četri gadalaiki - katrs no tiem īpašs. Maijā ziedošie ābeļziedi, jūnija liepu saldenais aromāts, rudens asteru košums un ziemas izrakstītās leduspuķes ir tikai sīkas nianses no dabas bagātībām. Te ir lauki, kur var dzirdēt klusumu, tikai vējam pūšot. Te ir vietas, kur naktīs var skaidri saskatīt tūkstošiem zvaigžņu. Es mīlu šo neskarto pasaules daļu. Pasaulē daudzviet industriālā attīstība cilvēkiem ir liegusi redzēt tumsu un dzirdēt klusumu. Es ceru, ka pēc desmit gadiem mēs priecāsimies par infrastruktūras neskartajiem Latvijas apvidiem vairāk nekā šodien.
Latvijas sabiedrība var lepoties ar tās daudzveidīgo kultūras mantojumu - monumentālām un sakrālām celtnēm, vēsturē paliekošiem rakstniekiem un māksliniekiem, kultūrvēsturiskām ainavām. Manas dzimtenes lauku viensētas, vēsturisku notikumu vietas, dzejnieku dzimtās mājas - tas viss sevī tur vēstures elpu. Rīgai burvību piešķir jūgends, katras pilsētas arhitektūra sevī glabā pagātnes liecības. No pagātnes mēs esam izveidojuši šodienu. No šodienas dzimst nākotne. Iemācot godāt senču atstāto, mēs pēc desmit gadiem nodrošināsim to, ka sabiedrība ar pietāti un cieņu izturas pret Latvijas paliekošajām vērtībām.
Divdesmit pirmais gadsimts ir stiprinājis Latvijas aizsardzību un veicinājis ekonomisko uzplaukumu. Iekļaušanās NATO un Eiropas Savienībā ir devusi gan drošības garantu, gan pavērusi plašākus ceļus un Rietumu pasauli. Tas viss protams ir pozitīvi, līdz brīdim, kad ekonomika sāk lejupslīdēt un tauta zaudē ticību varasvīriem. Daudzi pamet dzimteni labākas dzīves meklējumos. Liela daļa vairs neatgriežas. Reizēm man liekas, ka labāka dzīve daudziem aprobežotos vien ar pieckārt biezāku maciņu. Bet cilvēks vienmēr ilgojas to, kā viņam trūkst. Gribētos sagaidīt, lai pēc desmit gadiem cilvēki būtu pietiekami izpratuši demokrātijas piedāvātajās iespējas un aktīvāk piedalītos politikas procesos. Jācer, ka pēc desmit gadiem Latvija savus iedzīvotājus nodrošinās ar stabiliem materiālajiem ienākumiem tik daudz, lai mēs saprastu un varētu salīdzināt, ko īsti varam saukt par labu dzīvi - draugus, izklaidi, luksus auto vai ģimeni.
Latvijas valdības uzdevums ir atgriezt ticību cilvēkos, par vienu no galvenajām prioritātēm virzīt ģimeniskas vērības, izglītību, atgriezt atpakaļ Rietumos esošos strādniekus, sakārtot likumdošanu, aizsargājot vājākos. Tiesa, dzīvē viss bieži iemanto līdzsvaru, taču es vēlētos, lai Latvijas simtajā dzimšanas dienā svaru kauss nosvērtos tautas lepnuma un sabiedrības, kurā katrs spēj atrast savu laimi, pusē. |
