Es Latvijā.
Es esmu patriote. Latvija ir devusi manai ģimenei daudz, bet galvenais - dzīvību un brīvību maniem senčiem, tātad arī man.
Tā deva arī ticības izvēli, un tā man un manai ģimenei bija viena no svarīgākajām vērtībām. Varu pat teikt, ,ka Latvija izglāba manus senčus 17. gadsimtā, kad tika veikta pareizticīgās baznīcas reforma. Tad ticīgie Krievijas impērijā piespiedu kārtā tika sadalīti2 daļās. Kā atšķiras pareizticīgie un vecticībnieki? Ar savu vienkāršību un pieejamību, un ar ticības pieņemšanu. Kad Pēteris 1 nolēma atcelt likumus, visi vecticībnieki bija spiesti tos pieņemt. Bet mani senči nekad neaizmirsa to, kas tika uzņemts kopā ar mātes pienu no dzimšanas. Tāpēc senčus sāka vajāt par nepakļaušanos cara pavēlēm. Tādejādi vecticībniekiem nācās bēgt no cara dusmām no impērijas centrālās daļas uz nomalēm, kā arī uz Latviju. Es, to bēgļu pēctecis, kuri centās glābt savu ticību daudzus gadsimtus atpakaļ, skaidri apzinos, ka Latvija, tad pieņēma šos cilvēkus, saglabājot tiem dzīvību un ticību, un arī man. Faktiski Latvija izglāba mani.
Latvijā mana ģimene uzplauka. Kad 20. gadsimta sākumā Latvija ieguva neatkarību, par prezidentu kļuva Kārlis Ulmanis, pienāca lauksaimniecības, zemnieku dzīves uzplaukuma laiks. Bet kā konkrēti tas atspoguļojās mūsu dzīvē? 1920.gada agrārās reformas laikā , kā un visi zemnieki, mēs saņēmām 10 ha zemes un mežu. Mums jau līdz tam piederēja zeme , tāpēc tad mums bija 22 ha zemes. Cilvēki iztika no savas saimniecības, kuras attīstībai valsts veidoja visus apstākļus. Līdz reformai manai ģimenei piederēja mājas laukos, bet pārējiem bija lauku sētas vēl no tiem laikiem, kad Latvija ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Līdz ar agrāro reformu, mums radās iespēja celt mājās. Mani radinieki blakus dzīvojamai mājai uzcēla veselu saimniecību: 2 milzīgus šķūņus, 2 kūtis, sētu, vārtus. Vecmāmiņa bieži atcerējās (viņa auga tanī laikā) no savas bērnības, ka telpas vienmēr bija lielas un tīras, šķūnī smaržoja siens, viņa bieži tur spēlējās un gulēja aitu silēs. Bija ne tikai aitas, bet arī šķirnes govis, zirgi. Katram lopam bija sava vieta šķūnī, bija arī mazāks šķūnis- sivēniem. Vispār mums bija labākās celtnes apkārtnē, tā kā ģimene bija liela, visi cītīgi strādāja. Viss un visur bija kārtība, pat mežā uzturēja kārtību, jo par nesavāktajiem zariem varēja uzlikt soda naudu par tīrības neievērošanu.
Pie mājas bija plati vārti. Rati, pļaujmašīnas, liels separators- mums bija viss, kaut gan tādas iekārtas bija retums. Strādāja vienmēr paši, ja pienāca rudens novākšanas darbi, tad piedalījās viss ciems, pēc darba tika rīkots mielasts ar dziesmām, dejām, spēlēja ģitāru vai akordeonu, dzīve bija saticīga.
Visiecienītākie svētki bija Kultūras diena, kad neviens nestrādāja, visi sēdās ratos, iejūdza vislabāko zirgu un brauca uz pilsētu. Katrā ģimenē bija Latvijas karogs, to bija pieņemts izkārt pie mājām īpašos gadījumos.
Latvijā tika audzēti kvalitatīvi lini, „zelta gados” to eksports pieauga vairākkārt. Tajā laikā mēs pirmie iegādājāmies dažādu dārgu iekārtu labības apstrādei, kura palīdzēja uzlabot produktivitāti. Vēl var minēt arī tādu lietu kā apģērbs. Ja līdz Ulmanim laukos cilvēki valkāja pastalas, tad tagad sāka iegādāties kleitas, kostīmus, augstpapēžu kurpes. Sieviešu garderobē parādījās zīds un vilna. No tā visa var izdarīt secinājumu, ka Ulmaņa laikos cilvēkiem bija mērķis pēc kā tiekties, jo viņi cerēja, ka nākotne būs labāka. Kas strādāja, attīstīja saimniecību, tie dzīvoja pārticībā. Viss bija brīnišķīgi, cilvēki domāja kā uzlabot ražošanu, kā paplašināt saimniecību, bet tad sākās karš...
Latvija deva man brīvību. Es piedzimu brīvā valstī 1991.g. Es biju jau pilsone. Mana valsts deva man iespēju dzīvot un augt, attīstīties, iegūt izglītību.
Pēc tam, kad pabeigšu skolu, gribu saistīt savu dzīvi ar medicīnu, ceļot pa Eiropu bez vīzām, jo Latvija Eiropas Savienībā. Tas dos man dažādās iespējas. Piemēram, daudzi mani vienaudži dodas mācīties uz ārzemēm, tas palīdz uzlabot starptautiskās attiecības, un mēs, jaunā paaudze, iegūstam pieredzi, pilnveidojam valodu zināšanas ne tikai eiro valstu zonā, bet arī tālāk. Tāpēc mani vienaudži mācās attīstīt attiecības starp valstīm, saprast citu pozīcijas, mācās salīdzināt , piemēram, izglītības sistēmu Latvijā un ārzemēs, neskatoties uz jaunību, iegūstam pieredzi , kura būs nepieciešama nākotnē.
Kā es jau minēju, gribu tālāk mācīties Rīgā. Tas fakts, ka mums ir budžeta vietas augstskolās, atvieglo dzīvi studentiem, kā arī stimulē viņus. Kā pozitīvu lietu var minēt arī to, ka labākajiem studentiem ir iespējas saņemt stipendijas.
Pēc tam , iegūstot izglītību, cilvēks var doties uz jebkuru valsti, lai dalītos pieredzē. Es, savukārt, savu pieredzi gribu izmantot valsts labā. Latvija ir mūsdienīga valsts, kura attīstās un dod iespēju saviem bērniem ar izglītības palīdzību iegūt ceļazīmi dzīvē.
Es varu droši teikt, ka Latvijas vēsturē ir cieši saistīta ar manas ģimenes vēsturi. Latvijai ir nozīmīga loma manā eksistēšanā. Manu tuvinieku pieredze rāda, ka Latvija vienmēr akcentēja cilvēka personību, viņa labklājību, centās uzsvērt cilvēku tieksmi uz labāko dzīvi. Vairāk neko neminot, varu ar pārliecību apgalvot – esmu priecīga, ka piedzimu Latvijā. |
