Manā dzīvē ir tikai dažas īstas mīlestības. Bet viena – ļoti īpaša – Latvija – mana tēvzeme...
Cilvēks var visu mūžu alkt un tiekties pēc tāles un svešas malas, bet ir kāda zeme, ko vienmēr sauksi par savējo. Tā ir dzimtene, kas nav izmērojama kvadrātmetros, bet – sirdīs...
Pirms 90 gadiem neviens nezināja, kas ir Latvija. Neizglītotajai vergu tautai ne sapņos nevarēja ienākt prātā izsapņot Brīvības sapni. Un tomēr, pateicoties dažu vīru stiprai gribai un apskaužamai ticībai sev, saviem spēkiem un tautai, radās Latvijas valsts. Trausla kā magoņzieds tā atplauka starp pasaules valstīm.
Latvija.. Brīnišķīgs vārds – Latvija. Ikreiz, to izrunājot, kaut vai tikai klusītēm, pie sevis, man pārskrien tirpas kā skudriņas pār kauliem. Nezinu, varbūt tā ir tikai man, bet, kad dzirdu šo vārdu, mani pārņem neizskaidrojamas izjūtas – lepnums, gods un mīlestība. Šis man ir svēts vārds. ..Mana Latvija.. Mana vienīgā Latvija.. Un citas man nevajag!..
Latvija ir īpaša starp citām pasaules zemēm. Šeit rodamas manas dzimtas saknes. Manas dzimtas ozols lepni kuplo šai zemē jau gadu simteņus. Un man šī ir īpaša vieta, mana laimīgā zeme – bērnības zeme. Te vienmēr debesis būs zilākas un zāle – zaļāka, jo Dievs mani nolicis tieši šeit – ''šai zemē, šai saulē, šai stundā''... Tikai šeit es esmu Es. Latvija ir viss, kas es esmu, viss, kas manā dzīvē labs vai slikts. Šeit es esmu dzimusi, šeit – augusi, šeit tek mani pirmie skolas soļi, šeit mijas manas pirmās bēdas un pirmie prieki, tieši šeit es dzīvoju un mīlu, un šeit es arī gribu savu dzīvi izdzīvot – piepildīt, te būt un palikt līdz mūža galam... Es esmu tur, kur man jābūt, un mans liktenis ierakstīts zvaigznēs, kas tikai šeit Tā mirdz. Jo tik tiešām ir tā, kā dziesmā dzied: ''Nekur nav tik labi, kā mājās![..]''. Es negribētu uz mūžiem palikt svešā malā, jo, kā Zinaīda Lazda raksta:
''[..]Zem svešas debess
Nelido putni,
Nestaigā doma,
Ne ceļas spārnos.
Tavas zemes , Latvija,
Alkst mana dvēsele,
Debesu tavu
Kāro mute.[..]''...
Kad es redzu, kā vizuļodamas zelta saules krāsās, aiz loga birst rudenīgas lapas, mana sirds iesilst. Tas ir tik romantiski – rudens Latvijā, bet ir tik gaiši un mīļi, kad ziema,.. tik kaislīgi, kad iestājas pavasaris, un tik skaisti, kad savā pilnbriedā atnāk vasara! Man patīk sajust lapu čaukstoņu rudeņos un sniega gurkstoņu ziemā sev zem kājām, man patīk ienirt ābeļziedu maigumā, es mīlu tveices veldzētas pievakares jūras krastā. Un, jā, es mīlu stihijas – vēju, negaisu un pērkonu! Gribu izmirkt līdz pēdējai vīlītei, skrienot basām kājām pa peļķēm vasaras negaisa laikā. Es gribu sajust un sasmaržot Latviju, es gribu to izdzīvot ik dienu, kas man atvēlēta! Es gribu tā - ''pa īstam''!
Ja man būtu šo zemi jāpamet uz visiem laikiem bez iespējas atgriezties, mana dvēsele kliegtu tūkstoš balsīm. Šeit es esmu dzimusi, no šīs zemes nākusi, par šo zemi man jāpaliek!
Par to Latviju, kas manā sirdī deg, es visu atdošu. ES MĪLU ŠO ZEMI. No sirds dziļumiem – mīlu.
Latvija ir īpaša zeme, un latvieši ir īpaša tauta, jo tā ir mana Latvija un mana tauta. Ja mēs Latviju ielaižam sev sirdī tā dziļi, dziļi, tad tā savijas ap to smeldzīgā mīlestībā. Latvija ir mīlestības zeme. Šeit paliek tikai tie, kas mīl. Tā ir tikai un vienīgi mīlestība, kas daudzus patur šeit, kur mūsu zeme, šeit, kur mūsu saknes, neskatoties uz to, kā būtu izdevīgāk, kā – vieglāk...
Pirms kāda laika redzēju jauno latviešu mākslas filmu ''Rīgas sargi'', un man vēl tagad sirdī aizķērušies šie vārdi, ka ''mūsu bērniem par visu būs jācīnās pašiem, arī par Latviju...'' Jā! Mums pašiem tā jāizcīna. Tas, ko izdarīja mūsu bezbailīgie senči, bija tikai sākums, pamats, uz kā mums būs celt savu 21. gs. Latviju. Un mēs to vēl neuzcelsim.. nē.., jo ''Latvija tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava''. Tā augs un mainīsies, jo, kā Rainis saka: ''[..]pastāvēs, kas mainīsies![..]''. Bet cauri laikiem, cauri mūžiem tā paliks Latvija. Vienmēr LATVIJA.
''[..]Man pieder tēvu zeme, ar visām atmatām; man pašam kungam būt, man pašam arājam!'' tā vienkārši, bet lepni teikts tautasdziesmā. Bet man gribas izsaukties:
''Skaista Tu esi, mana Latvija! Visskaistākā!...''
Šogad, kad 18. novembra vakarā stāvēju uz Lielupes tilta un kopā ar ģimeni vēroju svētku salūtu, neviļus dzirdēju kāda bērna un tēva sarunas fragmentu: ''[..]šodien ir jubileja..'', teica tēvs, atbildot meitiņai uz jautājumu, kam par godu uguņošana. ''Bet kam būs dāvanas?'' brīnījās bērns, uz ko tēvs izsmeļoši atbildēja: ''Latvijai!!![..]''.
Šis nelielais bērna un tēva dialogs manī izraisīja sajūsmu.. Cik patiesi vārdi!
Tik tiešām – dāvanas būs Latvijai – mūsu sirmajai māmuļai! Nevienam no mums, un tomēr – visiem kopā, bez izņēmuma... Cik skaisti!!! Tas jau ir tas labākais Valsts svētkos – mēs visi esam jubilāri, un latvju tauta vienojas kopīgā lūgšanā – ''Dievs, svētī Latviju!''. Un gribas turpināt pazemīgi lūgt: ''Dieviņ, dod manai zemei ilgu mūžu, dod tai stiprus cilvēkus, kas šo zemi tur svētībā un godā. Dod mums šai zemē simtu gadu nodzīvot!''
Šogad svinējām Latvijas deviņdesmitgadi. Un, neskatoties uz visu, svinējām ar vērienu. Svētkus sajuta katrs, kas vēlējās sajust. Un nu jau mazliet banālā frāze ''Iededzies par Latviju!'', jāatzīst, tomēr ir ļoti, ļoti trāpīga. Tas ir tas, ko mums visiem vajag – iedegties par Latviju, izjust to, sajusties pašiem piederīgiem, būt tajā ar sevi visu. Pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste ir teicis, ka ''Latvija nav tik liela, lai mēs nokustu pa to staigājot un tās labā strādājot.''
Mēs, jaunie, mēs tagad rakstām vēsturi, mēs ievedīsim Latviju tās simtgadē. Mūsu rokās ir nākotne, un tieši mums vajag par savu tēvzemi iedegties, tās labā strādājot.
Kas es esmu Latvijā? Puteklis,.. smilšu grauds,.. nieks šai lielā smilšu krastā... Bet smilšu pilis, arī piramīdas balstās uz niecīgu smilšu graudu mugurām... Vieni mēs nekas neesam, bet kopā – tas jau ir spēks! Kā mums trūkst? Saistvielas. Mums vajag kaut ko vai kādu, kas savieno. Tad mēs būsim nesalaužami. Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste ir teicis, ka ''Dziesmu svētkos runā visas tautas dvēsele''. Dziesma ir tas, kas latviešus saved kopā, kas latviešus vieno. Es esmu balss tai matērijā, ko sauc par kori, bet ''Dziesma, tas ir spēks!''. Es novēlu Latvijai vienotību.
Ar ticību, cerību un mīlestību mēs svinēsim arī deviņsimtgadi ne tik vien – 90!
Bet Latvija man ir un paliek – mīlestība...
Es pateicos tam liktenim, kas mani atvedis šeit, Baltijas jūras krastā, es saku paldies tiem stipriem vējiem, kas mani rūdījuši, es čukstu paldies tam rudens miķelītim, kas zied, pat salnām spītējot, no tiem es smeļos spēku, izturību, drosmi...
Bet pietiek sapņot, ''ver acis vaļā, piecelies, ej! '', kā dzied Liene Šomase. Sapņi piepildās. Es sūtu pozitīvas enerģijas lādiņu saviem tautiešiem. Ir laiks rīkoties, laiks piepildīt savu dzīvi ar labām domām un darbiem. Šeit un tagad. Latvijā. Manā... Mūsu... Vienīgajā...
|
