Lai cik dīvaini nebūtu, bet šī ir pirmā reize visu manu astoņpadsmit dzīves gadu laikā, kad savas valsts dzimšanas dienā izjūtu neredzēti lielu lepnumu par to, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā. Tieši šogad man sirdī parādījās patriotiskas sajūtas, neviltots prieks, lepnums un patiesa laimes sajūta jo esmu latviete un dzīvoju tieši šeit, nevis kur citur. Kādēļ gan mani pārņēma tādas sajūtas? Varbūt šīs sajūtas rodas, cilvēkam pieaugot līdz tādam vecumam, kurā viņš izprot visas dzīves vērtībasun to, kas ir neviltota mīlestība pret dzimteni. Iespējams, ka tas ir arī filmas "Rīgas sargi" ietekmē, kas patiesi lika man aizdomāties par savām domām un vārdiem, kas dažreiz ir bijuši neapdomāti un skarbi attiecībā uz Latviju.Jā, tagad to es saprotu un cenšos visu mainīt uz pozitīvo pusi.
Pirmkārt, lai kur es atrastos, Latvija vienmēr asociēsies ar tādu jēdzienu kā dzimtene. Šī ir vieta, kur esmu dzimusi, augusi un dzīvojusi visu savu dzīvi līdz pat šai dienai. Arī turpmākais mūžs tiks pavadīts šeit, jo nevēlos šķirties no vietas, kas sirdij tik mīļa un dārga. Ir taču tik patīkami staigāt pa dzimto zemi un apzināties to, ka latvieši vaiga sviedros bija centušies Latvijas un mūsu visu vārdā. Jā, esmu lepna par savu tautu, lai kāda tā arī būtu. Šī tauta taču veido valsts vēstrui, kas man ir ļoti nozīmīga, jo Latvija ir daļa no manis. Būtībā ikkatrs no mums ir maza daļiņa no Latvijas - no valsts, kuras nākotne ir arī atkarīga no mums.
Otrkārt, arvien lielāka un stiprāka parādās vēlme no sirds palīdzēt Latvijai augt, uzlabot dzīvi tajā, nodarboties ar labdarību utt. Tas ir ļoti nozīmīgi, jo viss savā starpā ir saistīts. Kurš gan cels Latvijas labklājību, ja ne mēs paši? Es tiešām vēlos redzēt Latviju attīstāmies tikai uz augšu, tādēļ cenšos piedalīties dažādos pasākumos, kas saistīti ar valsts kultūru utt. Kaut vai skatos tādus raidījumus kā "Latvijas lepnums." Saprotu, ka tas neietekmē Latviju tik ļoti, kā gribētos, bet vismaz pašai ir patīkami, kad sirdī ieplūst tā siltā un pacilājošā sajūta. Kas attiecas uz tādām lietām kā labdarība, tad droši varu teikt, ka tas savā ziņā mūs vieno. Mēs dzīvojam vienā valstī, un tieši tādēļ ir jāpalīdz citiem, kam dzīvē iet grūtāk. Mums ir jāmācās un jābūt nesavtīgiem.
Treškārt, gribētos piebilst par mūsu tradīcijām. Ļoti skumīgi, ka tās gadu laikā tiek piemirstas vai ignorētas. Piemēram, es droši varu likt roku uz sirds un teikt, ka es cenšos ievērot un svinēt mūsu svētkus. Nezinu kādēļ, bet nepatīk citu svētku ieviešana no citām pasaules valstīm. Mums taču pašiem ir savi svētki, kas ir pietiekami interesanti un svinēšanas vērti. Tikai nez kādēļ tas tiek piemirsts?
Ceturtkārt, vēlētos, lai latviešu tauta kļūst saliedētāka. Patīkami, ja grūtos brīžos varam palīdzēt cits citam un saņemt atbalstu. Kā piemēru varu minēt naudas trūkumu un ekonomisko krīzi, kā dēļ mūsu tautieši dodas labākas dzīves meklējumos ārpus šīs valsts robežām. Ne jau velti saka, ka otrpus sētai ir zaļāka zāle. Bet vai tā ir vienmēr? Protams, ka nē. Es izvēlētos palikt savā zemē un cīnīties par to, ko vēlos sasniegt. Atšķirībā no citiem es neizvēlos vieglāko ceļu. Būtībā šo situāciju var salīdzināt ar fragmentu no filmas "Rīgas sargi." Tad, kad vajadzēja pieteikties uz Rīgas aizsargāšanu, daudzi ivēlējās bēgt prom vai arī pacelt balto karogu. Bet tā nedrīkst! Ja jau tu dzīvo Latvijā, tad ir jābūt mīlestībai pret savu dzimteni - jāaizstāv tās tiesības, jāaizsargā un jāsaudzē. Ir jālepojas par visu, ko valsts ir izcīnījusi un ieguvusi.
Mūs visus vieno pagātne, kas nav bijusi diezko spoža un saulaina. Tomēr Latvija šobrīd ir brīva un neatkarīga. Tas ir, pateicoties cilvēkiem, kas godam cīnījās tās labā. Es ticu, ka arī šobrīd ir tādi cilvēki, kas pašaizliedzīgi sevi ziedo, lai mūsu valsts ar katru dienu taptu arvien labāka un labāka. Ikviens no mums var tai sniegt labumu.Dažreiz pat pietiek ar cēlām, patiesām domām un ticību, jo labais vienmēr uzvar. Ne velti rakstnieks Paulu Koelju ir teicis: "Kad tu kaut ko vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu." |
