Ir daudzi apzīmējumi, lai raksturotu cilvēku. Ir noteiktas lietas, kas viņu uztrauc, kas nomāc un iepriecina. Taču jēdzieni, kas rūp, pauž to, kas viņam tik tiešām ir nozīmīgs, jo rūpes nav tik daudz saistītas ar prātu, bet gan vairāk ar emocijām un sirdi. Un pārdomājot, pēc kā no visas sirds tiecos un ko nevēlos pazaudēt, kas man ir tik svarīgs, apjautu, ka man rūp mājas, brīvība un daudzveidība.
Man mājas nav tikai noteikts kvadrātmetru liels dzīvojamās daļas areāls vai daudzstāvu ēkas durvis ar nr. 46 vai žoga norobežots zemes pleķītis ar ķieģeļu kārtojumu vidū. Cilvēki mēdz sacīt „Jūtieties kā mājās”, es to saprotu kā vietu, kur smaržo pēc atmiņām, kur mani ieskauj visu manu tuvo cilvēku dzīves, kur vienmēr varu griezties pēc palīdzīga pleca un kur, neskatoties uz radiatoriem vai sildītājiem, vienmēr ir silts... dvēseliski silts. Latvija ir manas mājas, zaļas un jūraszilas, pavasaros dubļainas un ziemā bezgala baltas. Šeit ir ne tikai mana atrašanās vieta, bet te piederīga ir mana sirds. Un, protams, pasaulē ir desmitiem zemju, kuras ir skaistākas, bagātākas, drošākas un sakārtotākas, tāpat ir tūkstošiem māju ar labākām virtuvēm, mīkstākiem dīvāniem un jaunākiem platekrāna televizoriem, bet ne jau tās tā vienkārši var kļūt par Mājām. Tās sevī iemieso vietu, kur jūtos droši, kur ir mani tuvie cilvēki, kur caur strīdiem plūst rūpes un uztraukums, kur esi piederīgs, mīlēts un saprasts. Tas man rūp un tādēļ mājas ir tik nozīmīgas.
Tikpat nozīmīga ir brīvība, tā ir ne tikai svarīga kā demokrātiskas valsts pamatakmens, bet arī kā cilvēka pastāvēšanas balsts. Man rūp brīvība tā iemesla dēļ, ka tā ļauj izteikties, tikt respektētai kā cilvēkam un uzliek atbildību par citiem. Kāds cilvēks ir teicis, ka cilvēka brīvība sniedzas tiktāl, kur sākas otra brīvība, šis teiciens ir iespiedies manā atmiņā, jo tas pasaka ne tikai to, ka brīvība ir daudznozīmīgs jēdziens, bet arī, ka, lai arī ko mēs nedarītu, mēs nedrīkstam ierobežot otra tiesības. Un vai tā nav mūsdienu problēma? Valstis kļūst demokrātiskas un brīvas visā pasaulē, bet vai cilvēki netiek ierobežoti savā brīvībā, savās tiesībās par vienlīdzīgu attieksmi un cilvēcisku izturēšanos? Man rūp ne tikai sava, bet arī pasaules cilvēku brīvība, man rūp, lai mani neizmantotu savām karjeras interesēm, es nevēlos, lai ar mani manipulē, lai man studēt ekonomiku un visbeidzot, lai cilvēki apzinās brīvības nozīmi.
Tomēr daudzveidība ir tā, kas dzīvi krāso visspilgtāk. Dažādas iespējas, kultūras, pasākumi, raksturi, intereses – tas viss padara ikdienu saistošāku, pārsteigumiem bagātāku, tas cilvēku veido daudzšķautņaināku. Es novērtēju to, ka man ir tik atšķirīgi draugi, ka radinieki ir personības, ka man ir iespējas izzināt savas intereses un pilnveidot sevi – spēlēt teātrī, iemācīties runāt franču valodā un iespējams apceļot pasauli. Es pat gribētu mazbērniem stāstīt, cik foršu dzīvi izdzīvojusi vecmāmiņa, ko tik neesmu darījusi un piedzīvojusi. Tādēļ arī man rūp dzīves daudzveidība, jo ir svarīgi zināt, ka pasaule ir neizmērāma savā krāšņumā, ka allaž es varēšu meklēt vēl interesantākas grāmatas un skaistākas filmas, ka nav robežu iespējām izzināt. Domāju, ka pretstati, dažādība ir dzīves saldā esence.
Man rūp tuvie cilvēki, sapratne, piederība, uzticēšanās, šos jēdzienus iemieso mājas, kas manā uztverē dod patvērumu visām siltajām sirds sajūtām. Toties brīvību uzskatu par savu un visas pasaules pamatu. Daudzveidība padara dzīvi dzīvīgāku un interesantāku, man ir svarīgi apjaust, ka es nesēžu uz vietas, bet gan dodos, izzinu un piedzīvoju. Manas rūpes ir manas dzīves pamats.
|
