Katram no mums dzīvē ir kaut kas ļoti svarīgs, tomēr ir grūti pateikt, kas mums rūp visvairāk. Un kura tad no visām vērtībām mūsu vērtību sarakstā ieņem pirmo vietu? Nav divu vienādu cilvēku, kuriem būtu vienādas rūpes, vienādas vērtības. Tad kā lai nonāk pie kaut kāda kopsaucēja, kā lai aizstāv tieši savas vērtības, kas citiem varbūt nemaz nav pirmajā vietā? Un vai ar gribu vien pietiek, lai pastāvētu par to, kas rūp tieši man? Šie ir jautājumi uz kuriem atbildes vēl nav atrastas un kuri joprojām nerimstas nodarbināt manu prātu.
Es daudz un dikti esmu domājusi par savām vērtībām un to, kas man rūp visvairāk. Un, godīgi sakot, ar katru dienu šis jautājums kļūst arvien neskaidrāks. Jā, man rūp sava ģimene, veselība, draugi... Bet kas no tā visa visvairāk? Reizēm pat šķiet, ka tas, kas man rūp, katru dienu mainās. Tomēr tad, padomājot vēlreiz un rūpīgāk, nonāku pie secinājuma, ka visvairāk man rūp viss, kas notiek ar mani un man tuviem cilvēkiem. Citreiz atkal šķiet, ka nerūp vairs nekas, ka nekam nav nozīmes. Tie ir tie mirkļi, kad vairs nav spēka, kad visa kā ir tik daudz par daudz... Un tad vēlos tikai vienu – dejot! Jo deja – tā sniedz tik daudz pozitīvu emociju, parasti pēc treniņiem ir tik patīkams nogurums un neaprakstāms emocionālais pacēlums, tāda sajūta, ka atrastos mazliet virs zemes, tur, kur zeme sajaucas ar debesīm un nekam citam vairs nav nozīmes. Un iespējams, ka tieši šo mirkļu dēļ, mirkļu, kuros aizmirstu visu pārējo, es vairs nespēju pavisam konkrēti nosaukt to, kas man rūp visvairāk. Pēc visa, ko tikko jau aprakstīju, vēlētos teikt, ka visvairāk man rūp deja, bet tad jau atkal nonāku pie secinājuma, ka visvairāk man laikam tomēr rūpu es pati. Skan jau ļoti savtīgi, bet vai gan tā tas nav visiem?...
Jā, varbūt tieši tāpēc cilvēki viens ar otru tik bieži konfliktē. Jo katram no mums tomēr visvairāk rūp sava labklājība, katram – tikai viņš pats. Nav jau svarīgi, ar ko tu nodarbojies, bet ir svarīgi tas, kāpēc tu dari tieši to un neko citu. Es taču neeju skolā tikai tādēļ, ka tā grib mani vecāki, bet gan tādēļ, ka tas ir vajadzīgs man pašai. Es dejoju tāpēc, ka man tas patīk, savam priekam. Viennozīmīgi – viss, ko es daru, lielākā vai mazākā mērā nāks par labu tieši man. Uzsmaidot kādam, es agrāk vai vēlāk no kāda smaidu saņemšu atpakaļ. Rīkojot kādu pasākumu, prieku no tā gūst citi un arī es, turklāt tā ir arī jauna pieredze, kas man turpmāk tikai noderēs. Tātad – palīdzot citiem, es palīdzu arī sev. Tomēr daudziem cilvēkiem ir nepārvarama vēlme vienmēr būt pirmajiem, vienmēr labākajiem. Un kad nākas saskarties ar tādiem, tad aizstāvēt to, kas rūp visvairāk – sevi pašu, ir ļoti grūti. Un tad vienīgais, ko var darīt, ir censties visu darīt tā, lai būtu labāk. Pēc visiem dabas likumiem uzvar stiprākais, bet ne vienmēr savtīgākais ir arī šis stiprākais. Tāpēc šī robeža ir ļoti smalka un ir svarīgi to apzināties un nepārkāpt. Tikai tā, manuprāt, var atrast kompromisu starp sevi un citiem.
Pēc visa, ko rakstīju, spēju secināt vien to, ka vissvarīgāk ir būt patiesam, nesamākslotam un pašam par sevi. Tomēr vienmēr ir kāds, kurš vēlas būt pārāks. Ar godīgiem vai ne tik godīgiem līdzekļiem un paņēmieniem tas otrs var censties būt pārāks. Bet, kā ir teicis Veidenbaums: “Pēc ideāliem cenšas lielie gari.” Un arī es cenšos un tas ir tas, kas man rūp visvairāk – labāk mērķēt uz mēnesi, bet trāpīt tikai ērglim, nevis mērķēt uz ērgli, bet trāpīt vien klintij. |
