Tā uzreiz ir grūti iedomāties, kas man rūp. Prātā nāk visdažādākās lietas. Man pat ir grūti pateikt, kuras ir tās svarīgākās. Dzīvē nācās sastapties ar vairākām situācijām, un nākamā likās svarīgāka par iepriekšējo. No šīm situācijām un dzīves pavērsieniem vienmēr atklājās, ka mani kaut kas tik ļoti uztrauc, aizkustina un liek uz ilgu laiku aizdomāties, līdz šīs domas pārtop par uzmācīgu ideju, un beigās gribas darīt kaut ko lietas labā. Pārsvarā sanāk, ka ar maniem spēkiem vien nepietiek, jo tas ir socializācijas jautājums, kura mums diemžēl ir tuvāk zemajai. Man rūp: vide, tās piesārņošana, apkārtējo cilvēku vienaldzība un man tuvu cilvēku labklājība.
Man ļoti patīk daba. Nu jau kādus piecus gadus daba man ir pati pirmā vērtība, kas mani tur pie dzīvības. Es mīlu mežus, it sevišķi priežu mežus, kur visur ir brūni, stalti stumbri, augšā asas, tumši zaļas skujas, apakšā mīkstas, līdzenas sūnas. Meži – tā ir vieta, kur es smeļos enerģiju, tur es atpūšos. Kad es ieeju mežā, man liekas, ka dzīvoju kādā 15. vai 16. gadsimtā. Bet tas viss ir Jūrmalas dziļumā, kur reti tiek cilvēks. Taču, ja izejam mežos tuvu pilsētai, tad uz zemes var atrast visdažādāko atkritumu „asorti”. Pirms diviem gadiem mūsu klase pavasarī brauca tīrīt Jelgavas mežu. Brīnumainā kārtā ieradās visi. Kad sākām uzkopšanas darbus, man acīs bija asaras, jo mūsu maisi ar atkritumiem bija pilni. Man ir ļoti žēl, ka cilvēki tā izturas pret dabu. Es nesaprotu, kā var iet un atkritumu tvertnes vietā mest sev nevajadzīgo uz ielas, vai, vēl trakāk – mežos. Kā var atļauties tā rīkoties? Savā dzīvē ne vienu reizi nemetu pudeli vai papīru uz zemes.
Otra problēma, kas man rūp, ir apkārtējo cilvēku vienaldzība. Nezinu, vai tā ir bijis visos laikos, bet tagad es cilvēkus pārsvarā redzu ļoti vienaldzīgus, liekas, tie ir pazaudējuši savu mērķi un to vairs necenšas atkal atrast. Liekas, cilvēce domā, ka viņi visi dzīvos vēlreiz, ka tiem tiks dota otra iespēja. Viņi kļūst vienaldzīgi cits pret cita jūtām (tas arī ir pats trakākais). Mani daudzi nesaprot, bet, ja es gribu pateikt kādam cilvēkam, ka man viņš ir ļoti dārgs vai ka man viņš ļoti patīk, tad es to neatlieku un pasaku. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi – paspēt pateikt. Kā jau teicu, daudzi to nesaprot, un reakcijas ir visdažādākās. Gadās, ja arī kādam ir morāli slikti, neviens tā patiešām neinteresējas par šo cilvēku, varbūt tikai paprasa pieklājības pēc, bet līdz galam palīdzēt negrib. Šeit es nedomāju, ka jāiet klāt katram nepazīstamam un jāuzbāžas, bet runāju par savā starpā tuvajiem cilvēkiem. Man ar šādām situācijām nācās saskarties katru dienu. Vienaldzība izpaužas pilnīgi pret visu. Es strādāju jau otro vasaru veikalā „EUROSKOR” un novēroju cilvēkus. Vienaldzība sākas ar mazu putniņu ceļa malā, kurš nevar palidot, bet apkārtējie nāk un iet, tikai uzmet skatienu nabadziņam (minētais putniņš ar veikala darbinieku palīdzību tika pabarots, atkopts un palaists brīvībā), un beidzas ar neieinteresētību ko dara un kā jūtas pašu bērni. Mani aizskar, ja vienaldzība izpaužas pret mani, kad es gribu ko teikt, cilvēks neklausās vai klausās, bet neiedziļinās. Es šajā sakarā varētu vēl rakstīt gari unplaši, bet ne šoreiz.
Un pēdējais – man tuvu cilvēku labklājība. Nezinu vai tas ir labi, bet es ļoti ātri pieķeros cilvēkiem un vairs nevaru bez tiem iztikt. Lai kur es arī ietu, es iemīlos gandrīz vai katrā. Arī darbavietā man ir parādījušies mīļi cilvēki. Bet tas nenozīmē, ka man līdz ar to ir daudz draugu. Man ļoti grūti sadzīvot ar to, ja uzzinu, ka kādam no viņiem grūti klājas. Es mēģinu atrast variantus, kā viņiem varētu palīdzēt. Es visiem vienmēr gribu dot tik, cik varu, kamēr esmu dzīva un spējīga. Ja es redzu, ka cilvēks pret mani labi izturas un tas pierādās ar darbiem, nevis ar vārdiem, tad man gribas viņiem dot simtkārt atpakaļ, jo tādi cilvēki gadās samērā reti.
Šobrīd šīs ir tās trīs galvenās problēmas. Daļēji tās varētu atrisināt. Man ir ļoti grūti noformulēt šos trīs rūpju iemeslus. Domu ir bezgala daudz. Žēl, ka cilvēki ir vienaldzīgi pret dabu, kur ietilpst arī viņi paši. |
