Katru minūti (nerunājot nemaz par stundām) cilvēkam cauri galvai izšaujas miljoniem ikdienišķu domu- kā paspēt uz pēdējo vilcienu, ja vēl kaudze neparakstītu un neizlasītu papīru? kā iet Annai? jāpazvana vecākiem. jāizņem uzvalks no ķīmiskās tīrītavas, ko lai uztaisa vakariņās? kāpēc Artūrs man vakar nepazvanīja? un kur, sasodīts, ir mans lietussargs? un vēl.. un vēl.. un vēl. Tik pierasti, vai ne? Un tā ir tikai niecīga daļiņa no ikdienišķām lietām, par kurām domas mums cauru dienu maisās pa galvu. Un, nedod Dievs, kaut kas nav paspēts vai ir aizmirsts! Klāt sirdsapziņas pārmetumi un atkal jaunas domas- pa kuru laiku lai aizmirsto un neizdarīto izdara?! Jauna rūpju izteiksme sejā un apziņa, ka 24 stundas ir stipri par maz.
Piekritīsiet man, ka dienas laikā mēs tikai un vienīgi domājam par mums tai mirklī svarīgām lietām, notikumiem un cilvēkiem, kas mums apkārt. Un tas ir pavisam normāli un dabiski. Jo kurš gan aizdomājas, piemēram, par patversmēs nokļuvušiem suņiem, vasaru, vecvecākiem vai atceras piezvanīt sen neredzētam draugam, kad darba diena ir uzņēmusi pilnus apgriezienus? Jo tam ikdienā vienkārši neatliek laika! Un ja arī iedomājamies- nākamajā mirklī vecvecāku vietā jau grozās milzīga doma par mašīnas apskates iziešanu. Un tikai pašos vakaros, pēc grūtas un garas darba dienas, kad esam jau noguruši no to dienas darba domu miljoniem, mums teorētiski būtu laiks savos prātos ielaist kādas citādākas domas un atmiņas. Tādas domas, kas liktu mums pasmaidīt un justies labāk. Domas par citiem cilvēkiem, notikumiem, lietām... Bet bieži vien tam vienkārši vairs nav spēka. Un ja arī ir spēks, tad ‘’tāpat tas neko nemainīs ja es domāšu par bērniņiem bērnunamos. Tikai paliks skumji un tā es nevienam tāpat nebūšu palīdzējis!’’ jūs teiksiet. Bet, manuprāt, tieši no domas, no idejas jau rodas viss tālākais, kuram var atrast iespēju, kā to realizēt. Jā, protams, ne katra spēkos ir dot mājas, ģimeni un mīlestību kādam, bez vecākiem palikušam bērnam, bet gandrīz katra spēkos ir aizsūtīt konfekšu tūtu vai zābaciņu pāri uz Ziemassvētkiem. Un tas jau arī ir milzumdaudz, jo darīts iespēju robežās un pēc vislabākās sirdsapziņas. Ir tikai jāatrod laiks. Jo tas ir iespējams, lai cik neiespējami tas reizēm liktos.
Gribētos tikai, lai katram būtu laiks starp ikdienu iestarpināt arī kādu domu par vakaru divvientulībā, siltu piparmētras tējas krūzi, labu grāmatu, vecāku apciemošanu, bērnu samīļošanu un sabučošanu, par iespēju kādam uzsmaidīt un izpalīdzēt, par laipnību, ticību sev un labsirdību. Doma par atdzīšanos mīlestībā un otra patīkamu pārsteigšanu. Un ja mēs par visām šīm lietām iedomāsimies, viņas pašas sev atradīs laiku, lai realizētos. Jo domām ir milzīgs spēks. Tāpat kā prieks un gandarījums par kādu neikdienišķu ikdienā paveiktu labu darbiņu mēdz būt neizmērojams.
Tāpēc rūpju domu vietā ielaidīsim kādu priecīgu atmiņu no aizgājušās vasaras, bet, kas ir svarīgi, neļausimies atmiņu skumjām un vēlmei ‘’kaut tagad tā būtu’’.
Es ticu, ka visas lietas spēj nokārtoties pašas no sevis, ja tu turpini darīt un nepadoties, un neveiksmes vietā nāk jauna iespēja, kas daudzko spēj izmainīt un vērst uz labu.
Mums jāmācās mazāk dusmoties par sīkumiem, priecāties par otra veiksmi un neskumt par savu neveiksmi, vairāk smaidīt, veltīt vairāk laika saviem mīļajiem un mazāk televizoram, kļūt laimīgiem no mazām lietām un nenosodīt rudeni.
Sakārtosim savas domas, ticēsim saviem spēkiem un atradīsim laiku arī paši sev!
|
