Mēs katrs esam tikai maza vienība uz šīs lielās pasaules, maza daļiņa no tā visa. Taču visi kopā mēs veidojam vienu veselumu. Un katram no mums ir savas vēlmes, savas vajadzības, rūpes par kaut ko, kas mums ir dārgs. Ikviens no mums ir personība, un uz pasaules nav divu vienādu cilvēku, taču, mūs tomēr daļēji kaut kas vieno – tās ir rūpes, rūpes par notiekošo pasaulē, savā dzimtenē, proti, Latvijā un mūsu pašu dzīvēs.
Pakļaujot savu prātu domāt par to, kas man rūp pasaulē, nemaz ilgi nav jāprāto. Acumirklī acu priekšā pazib asiņainas ainas, vardarbība, armijās tērpti vīri ar ieročiem, kā rezultātā cieš nevainīgi cilvēki. Man rūp, lai pasaulē valdītu miers. Man ir svarīgi, lai vairāk nevienai mātei un tēvam nebūtu jānobirdina asara par aizsaulē aizgājušo dēlu, kas, pildot armijā iesauktā pienākumus, gājis bojā nežēlīgā un, pēc manām domām, bezmērķīgā cīņā par varu. Un šajā brīdī mani māc neziņa. Neziņa par to, vai tas reiz beigsies un vai tiešām tam visam ir kāda nozīme? Vai tiešām visu spēj atrisināt tikai vardarbība?!?
Taču, piemirstot par nebūšanām pasaulē, man kā latvietei rūp arī manas dzimtenes, Latvijas, liktenis.
Un mani pārņem bailes...Bailes par dzimtenes pazušanu nebūtībā un par nepamanīto latviskuma pazaudēšanu.
Ik dienas kāds no mums, latviešiem, dodas laimes meklējumos, bet ne jau tēvzemes kalnos un lejās, bet gan Īrijas plašajos laukos un masīvajās pilsētās.
Kāpēc gan mēs paši sevi iznīcinām? Kāpēc mēs tiecoties pēc lielākā un labākā, aizmirstam mazāko, bet svarīgāko? Tas liek aizdomāties.
Bet runājot par politiskajiem notikumiem valstī, man atliek secināt, ka līdz kārtībai ir tāls ceļš ejams. Lai arī man kā mūsdienu jaunietei ne īpaši patīk iedziļināties valsts politikā, taču man rūp, lai Latvijā pastāvētu sakārtotība arī politiskajos jautājumos. Man ir svarīgi, lai gadiem ejot, nepazustu mūsu senčiem tik svarīgās latvju tradīcijas, latviešu kultūra un paražas. Es vēlos, lai arī mani bērni un viņu bērni spētu iepazīt Latviju tādu, kāda tā ir patiesībā – skanīga ar savām tautasdziesmām, rotaļīga ar senajām latviešu rotaļām un neparasta ar latviskajām svētku svinēšanas tradīcijām. Man atliek tikai uzdot jautājumu – vai latviešiem tā nemaz nepietrūkst?!?
Taču, lai mēs spētu atrisināt problēmas, kas radušās mums visapkārt, pirmkārt, jāatrisina sava paša problēmas. Un to nu gan nav mazums...
Man, galvenokārt, rūp mana garīgā veselība, jo tikai garīgi vesels cilvēks spēj būt laimīgs. Un, manuprāt, tikai laimīgs cilvēks spēj padarīt pasauli gaišāku.
Man ir svarīgi, lai mani uztver kā personību, kā cilvēku, kam ir jūtas, domas un kurš spēj just gan sāpes, gan izjust laimi priecīgos brīžos. Mani uztrauc fakts, ka liela daļa man pazīstamu cilvēku uzskata mani tikai par meiteni, kas labi mācās, un viņi nepieņem iespēju, ka arī es kādreiz spēju kļūdīties un kaut ko nesaprast.
Savu dzīvi es nespētu iedomāties bez savas ģimenes, tāpēc man rūp, lai viņi būtu laimīgi. Ģimene – tas ir spēka avots ikvienam no mums.
Un nobeigumā atliek vien izdarīt secinājumu, ka, domājot un tiecoties pēc labākas dzīves, pēc augstākiem mērķiem, mēs neapzināmies un nenovērtējam to, kas mums jau pieder, tādejādi radot arvien jaunas problēmas. Tas ir nebeidzams problēmu aplis, kas vienmēr atrodas kustībā. Un visa iemesls ir tāds, ka mums vienmēr vajag vairāk!!!
|
