Cilvēki ir dažādi, katram ir citādāks raksturs, emocijas, jūtas, uzskati. Visiem cilvēkiem ir rūpes, rūpes par kaut ko svarīgu. Citus varbūt uztrauc pasaulē notiekošais, piemēram, pasaules politika, ekonomika, ģeogrāfija, negadījumi pasaulē un citas lietas. Dažus varbūt uztrauc tikai tas, kas notiek viņa dzimtenē vai tikai savā pagastā. Bet domāju, ka pats svarīgākais katram ir viņš pats. Ir uzskats, ka cilvēks kā būtne ir egoists, domāju, ka tas ir tikai cilvēcīgi, arī man rūp savi uzskati, sava nākotne, izdarītais, arī neizdarītais!
Tagad esmu jau studente, esmu nonākusi līdz vidusskolai. Bet, iegrimstot atmiņās, es atceros, kā uztraucos par savām sekmēm. Uzskatu, ka bērnībā ir mazāk rūpju nekā pieaugušo dzīvē, kad dzīve ir jāuztver nopietnāk.
Jau no mazām dienām spēlēju klavieres; atceros, tad varēju koncertā nospēlēt, pakniksēt, iziet ārā. Taču jau 8.klasē, kad bija jāspēlē noslēguma ieskaite, uztraucos divtik.
Tagad, kad esmu mūzikas vidusskolā, ir vairāk rūpju. Esmu tālu prom no mājām, jādomā, lai naudu neiztērēju jau pirmdienā, lai būtu arī ceļa nauda atpakaļ uz mājām. Jāuztraucas par savām sekmēm. Mamma vairs nevar izkontrolēt; ja pati nemācīšos, dabūšu attiecīgu vērtējumu. Pati vilšos.
Bieži iedomājos par savu nākotni, uzdodu sev jautājumus: ”Kas mani sagaida pēc šīs skolas? Kāda ir pieauguša cilvēka dzīve? Kad tā sākas, vai starp studenta un pieauguša cilvēka dzīvi ir novilkta robeža, ja jā, tad kur?”
Tagad uztraucos, kāda būs skola, kur mācīšos, kādu profesiju izvēlēšos. Pati vēl neesmu pārliecināta, kas gribu būt.
Kad pabeigšu skolu, noteikti būs jāmācās citā pilsētā. Manas dzīves neatņemama sastāvdaļa ir draugi, tāpēc uztraucos, kas būs ar manējiem tagadējiem draugiem. Mūsdienās saraksti atvieglo internets un mobilie telefoni.Bet tāpat būs atkal pārmaiņas, atkal jāpierod pie kaut kā jauna, īpaši pie pilnīgi patstāvīgas dzīves. Tagad dzīvoju pie radiem, neesmu pilnīgi viena, un, ja kaut kas nav tā, kā vajag, varu paprasīt. Bet tad, kad mācīšos augstskolā, kā būs tad?
Iedomājos un prasu sev, kāda es būšu kā ģimenes cilvēks, šoreiz vairs ne tās ģimenes, kur esmu mazā knīpa, kurai ne par ko nav jāuztraucas. Nav noslēpums, ka mani vecāki nav mani īstie vecāki, mani īstie vecāki ir bijuši neapzinīgi...
Es vienmēr sev stāstu: ”Es nebūšu tāda, kādi bija viņi, es būšu labāka!”
Domājot par savu ģimeni, iedomājos arī par pasauli kopumā! Ir viena aktuāla problēma visā pasaulē, kas mani arī uztrauc, jo ir skārusi mani pašu. Tie ir bērni, kam nav ģimenes, kam arī nav vecāku. Viņiem trūkst ģimenes siltuma, mammas mīļo vārdu, arī kāda rājiena. Tā ir milzīga problēma gan Latvijā, gan citur pasaulē. To pierāda tik daudzie ģimenes ārpus aprūpes centri. Apkopotie dati rāda, ka Latvijā ir ap divi tūkstoši bērnu, kas mācās 35 internātskolās.
Šeit es izstāstīju par savām rūpēm, domāju, ka tās ir daudziem cilvēkiem svarīgas lietas. Taču arī šīm emocijām – rūpēm – jābūt ar mēru, ir jāredz arī apkārt notiekošais. Cilvēks taču nedrīkst ieslīgt galējībās!
|
