Kas man rūp?
Esmu cilvēks. Es elpoju. Domāju un jūtu. Tāpēc es rūpējos. Un man rūp.
Man, kā jau noskaidrojām – domājošam un jūtošam cilvēkam, pirmkārt ir jāparūpējas par sevi. Rūpes par sevi ir neatliekamais minimums, kas jāievēro ikvienam, tai skaitā arī man. Par sevi ir jārūpējas. Un tas nav egoistiski, tas ir reāli.
Es rūpējos par sevi. Man rūp tas, kas notiek ar un ap mani. Nāk prātā amerikāņu filma „Burbuļpuika”, kurā puisis visu mūžu bija spiests atrasties burbulī, lai neapliptu ar mirstīgās pasaules slimībām un grēcībām. Arī man ir savs burbulis, mans perimetrs. Esmu atbildīga par šo perimetru, man par to jāparūpējas.
Bet tam nav noteiktu robežu – lūk, šodien es rūpējos par visu, kas ir trīs metru rādiusā no manis. Nē, mana perimetra robežas mainās. Tas pat var nebūt aplis, vienkārši burbulis – jo arī tie ne vienmēr ir apaļi. Man var rūpēt viss daudzu metru, pat kilometru rādiusā, bet varbūt man ir slikti? Tad es parūpēšos tikai par pāris centimetriem, tā, lūk!
Es neesmu izņēmums, jo ikvienam ir savs burbulis. Tas aug līdz ar cilvēku. Kad biju maza, man nekas nerūpēja. Par mani rūpējās. Tad es augu, ar mani reizē auga manis aprūpējamā teritorija. Man sāka rūpēt mazās nospiestās skudras, putni ar aplauztajiem spārniņiem. Arī mans kaķis, pie kura tiku kā apzinīga saimniece.
Mana teritorija man seko. Es nevaru to salocīt, ielikt skapī un atstāt mājās. Man tā obligāti jāpaņem līdzi. Arī, ja es, aizmāršīga būdama, to atstāju, tā mani panāk un neatstāj vienu. Nekad!
Es esmu sava burbulīša centrs. Man nav tiesību saukt sevi par visuma vai pasaules nabu, bet es ar lepnumu saucu sevi par sava mazā perimetriņa centru un pavēlnieci. Galvenais vienmēr ir kodols – un tā esmu es!
Lai arī cik bēdīgi un slikti klātos citiem, es vienmēr parūpēšos par sevi un tikai pēc tam sākšu domāt par citiem. Jo tas tā ir iekārtots. Tikpat saprotami kā tas, ka kokiem rudenī nobirst lapas un ka vardes slēpjas zem slapjas malkas grēdas – arī cilvēks vienmēr parūpēsies par sevi pirmām kārtām.
Visur un vienmēr es rūpējos. Naktī, pat guļot saldā miegā, pavisam noteikti, kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā es ceru, ka mani augšstāva kaimiņi nesadomās virtuvē atstāt vaļā ūdens krānu, un man rūp tas, lai es nepamostos slapjā vai vēl trakāk – peldošā gultā. No rīta, steidzoties uz autobusu, man rūp mans mazais (nu jau cits) kaķis, kurš atgādinādams mazu šuneli, pavada mani. Man bail, ka viņš neatradīs ceļu uz mājām. Bet tad, minkai attālinoties, es saprotu, ka viņš nav tik dumjš, lai apmaldītos. Un es pārstāju rūpēties.
Arī skolā es rūpējos. Sēžot solā, man prātā pavīd doma, ka uz galda stāvošā kolas pudele varētu pēkšņi apgāzties un izlīt tieši uz manām jaunajām biksēm. Tad gan man rūpju būtu vairāk!
Man rūp arī globālas lietas, protams. Mani uztrauc globālā sasilšana. Bet dīvaini, ka katrreiz, kad es sāku par to aizdomāties, man ienāk prātā nupat dzirdētās laika ziņas, kurās solīja smaidošu maija saulīti – un es sāku domāt, ko lai rīt velku mugurā, jāapģērbjas taču piemēroti. Un globālā sasilšana? Kas tā tāda?
Es uztraucos par viesuļvētrā „Katrīna” bojā gājušajiem un vienkārši cietušajiem. Gribas par tiem parūpēties, palīdzēt. Ei, bet man taču ir maza māsīca Katrīna, kurai, starp citu, drīz būs vārda diena, un man jāparūpējas par dāvanu viņai.
Protams, es varu atlikt malā it kā nesvarīgākas rūpes (tikai man jāiemācās tās klasificēt) un sākt rūpēties par cilvēci. Bet vai es iešu palīdzēt citiem, izlietojot savus pēdējos līdzekļus, pati paliekot nekopta un neaprūpēta? Nu nē, es rūpēšos par sevi, kamēr man līdzekļi atļaus, un tikai pēc tam, ja nu galīgi vairs neatliks leņķa, no kura sevi aprūpēt, steigšu palīgā citiem. Te nāk prātā, pašaizliedzīgās un visu apgādājošās slavenības. Jā, viņi palīdz un rūpējas, bet vai viņi pirmkārt nedomā par sevi? Viņi steidz palīgā, pirms tam ielīduši dārgās dizaineru drēbēs, un smaržo traki dārgi. Bet viņi rūpējas – un tas ir galvenais.
Tātad, es vienmēr rūpēšos par sevi. Tas ir pats elementārākais. Un obligātais. Tikai, parūpējoties par sevi, es varu iet palīgā citiem. Un es neesmu egoiste. Esmu cilvēks.
|
