Marianna varbūt teiks: „Ak, vai! Cik daudz koku tiek nozāģēti... Cik mežus izcērt, lai varētu izgatavot papīru, ko mēs tik neapdomīgi un izšķērdīgi lietojam!” Jūsma piekritīs: „Jā, padomā, cik augu un dzīvnieku sugas tādēļ izzūd.” „Arī tuksnešu platības palielinās,” Jurģis piebildīs.
Un ko teikšu es? Vai turpināšu iesākto sarunas noskaņu, žēlojoties par dabas problēmām, ūdens piesārņojumu pēc tankkuģu avārijas Melnajā jūrā, ledus kušanu globālās sasilšanas dēļ un koalu populācijas samazināšanos otrā pasaules malā? Nē! Šī saruna man, līdzīgi kā debates par izglītības nepieciešamību Āfrikas valstīs vai ūdens trūkumu Austrālijas vidienē, nerūpētu.
Modrīte droši vien jau nosprieda – es esmu nihiliste un nav tematu, kas spētu mani ieinteresēt, taču šāds izteikums būtu tik pat liela kļūda kā apgalvojums, ka ikkatrs latvietis šobrīd lasa manis rakstītās rindas.
Man rūp, tātad – interesē. Mani interesē, tātad...
Tomēr aiz „tātad” nesekos „rūp”. Mani interesē ārkārtīgi plašas tēmas, arī minētās dabas problēmas un citas. Neviens nespētu izgudrot man nežēlīgāku soda mēru par aizliegumu lasīt avīzes un skatīties ziņas! Manu uzmanību saista ikviens raksts, ikviena aktualitāte, jebkurš notikums, jebkura problēma, sensācija vai katastrofa. Gan politiskā situācija Ukrainā, gan NHL finālspēle, gan augstā inflācija. Diemžēl es nevaru apgalvot, ka tas man rūp...
Jā, Miervaldi! Turpini vien domāt, ka man atbilstošākie vārdi ir „tukša” un „sausa”! Vai uzskati, ka būtu labāk, ja varētu mani raksturot ar šo vārdu antonīmiem?
Es – kā pasaules daļa. Es – kā viena no „pilnajiem”, „slapjajiem” pasaules glābējiem un aizstāvjiem, kam rūp it viss. Kam sirds ir pārpildīta ar problēmām, kas viņus patiesībā neskar, kam acis kļūst miklas uzzinot par cunami upuriem un jaunu pavērsienu Irākas karā. Kam globālais šķiet svarīgāks par tuvāko un personīgo...
Neesmu „modernais kosmopolīts”! Ja man kaut kas patiešām rūp, tad tikai – ar mani un manu Tēvzemi saistītais. Lai cik tas nebūtu skarbi, man rūp MANA nākotne, nevis tās paaudzes nākotne, kas dzīvos pēc pāris gadsimtiem. Man rūp kāda būs MANA alga un darbs, kā jūtas MANI tuvinieki, kāda ir MANA Latvija...
Ak, Sniedze, Veldze, Austrum un Tālivaldi! Ja jūs saprastu, ka pārāk daudz kas tiek nosaukts par rūpēm! Ja jūs aptvertu, ka lielākā daļa no tā visa ir tikai ziņkārība, izbrīns, interese, pārsteigums vai līdzjūtība, tad jums būtu skaidrs, cik maz mums patiesībā rūp.
|
