Kas man rūp?
Grūts un nedaudz neloģisks jautājums, manā skatījumā. Jo var rūpēt gan sīkumi, gan lielas lietas, bet tās salikt vienā plauktiņā ar nosaukumu"kas man rūp" nav iespējams. Katram raizes definējamas savādāk, jo ne visi aizdomājas par globālo sasilšanu un ne visi uztraucas par mazu pumpu uz sejas. Kas nu kuram... Laikam izklausītos savtīga, ja teiktu, ka man piesārņojums un noziedzība neinteresē. Patiesībā jau interesē gan, tikai ir lietas, kuras nespēju mainīt, un cenšos arī par tām galvu nelauzīt. Es nespēju mainīt pasauli viena. Taču ir kāda lieta, kas mani baida un uztrauc. Tā ir dzīves pelēcība. Kad cilvēki kļūst apmāti ar materiālajām vērtībām, neredzot pasauli aiz pasaules un sevis izveidotajiem stereotipu mūriem.
Cilvēki, kuri nespēj pastāvēt paši par sevi, kuri ir kāda milzīga mehānisma šūnas,ko saucam par sabiedrību( labi jau ir, ka esam viens veselums),bet šajā veselumā zaudē sevi.Zaudē, manuprāt, arī cilvēki, kuri visu mūžu strādā kaut kādiem sabiedrības izvirzītiem mērķiem: nauda, augsts stāvoklis sabiedrībā, augsta līmeņa dzīves apstākļi.Bet cilvēki aizmirst par sevi- par spontānu rīcību, kas dzīvi rada daudz košāku, par mirkļa prieku, kas iepriekš nav izplānots un gaidīts. Bet nē- mēs strādājam, nopelnām savu algu, ejam mājās un vakarā noskatāmies ziņu pārraidi, kā katram godīgam pilsonim pienākas. Nedēļas nogalē apmeklējam tās pašas izklaides vietas, ko visas citas ģimenes, vai parušināmies ģimenes mazdārziņā. Nu tā, lai varētu teikt, ka diena nav pilnībā izniekota. Un nedēļas nogale klāt, un rīt jau atkal darba diena! Tā katru nedēļu, kas iestiepjas mēnešos un pārvēršas gados. Līdz atjēdzamies, ka drīz mēs būsim veci, un dzīve kā liels, spīdīgs rotaļu vilciens pabraukusi garām. Dzīve nav pulkstenis, un to nepagriezīsi atpakaļ. Tu vari tikai nožēlot to, ko esi palaidis garām.
Tu strādā un strādā, līdz saproti, ka ne visu var nopelnīt vai sakrāt. Mīlestību neatradīsi darba kantorī un laimi nesaskatīsi bankas konta izrakstā. To atrast un saskatīt var tikai atverot acis. Ne tās, kas mums pierē, bet tās, kas- sirdī. Jo tikai tās spēj saskatīt to, ko fiziskā pasaule maskē un cenšas nomākt.
Tas, kas man rūp, ir tas, ka cilvēki nespēj atvērt šīs acis. Tie vairs necenšas cīnīties ar pelēcību...tie atļauj sabiedrības mehānismam paraut sevi līdzi un nolikt kā mazu, nepukstošu ķēdes posmu līdzās pārējiem.
Iespējams- dzīvojot un nedomājot par rītdienu,es ko zaudēju, vet citēju Remarku:"Reizēm jāprot arī zaudēt, kā gan citādi varētu dzīvot." |
