Toreiz man saplīsa šķīvis. Tas nokrita zemē un saplīsa tūkstoš mazos gabaliņos. Sīkās lauskas nemaz nebija saskatāmas ar neapbruņotu aci. Tas šķīvis bija skaistākais un mīļākais no manas kolekcijas. Tā bija mana bērnība.
Kad nācu pasaulē, mani šajā pusē sagaidīja smaidoši cilvēki. Tētis ar mammu sēdēja un vēroja mani, mēmās mazās actiņas. Es biju laime, kas ienākusi viņu dzīvē un viņi bija mana laime un mans balsts zem kājām. Kopīgi tika izlemts, kā mani sauks, un arī brālis, kas jau bija sasniedzis skolas vecumu, piedalījās lēmuma pieņemšanā. Manuprāt, tas ir dzīves skaistākais moments. Tad kādēļ no tā neko neatminas? Tev arī tā ir?
Pirmie soļi, pirmās zilbes, pirmā skolas diena... Tas viss tik ātri pagāja. Atceros kā sēdējām parkā – es, mamma, tētis un omīte. Vai, cik tas bija jauki! Varēju tik bezrūpīgi skraidīt, ķiķināt un darīt visādas blēņas. Tētis mani ņurcīja pa rokām, kutināja. Cik, tas bija mīļi. Un vēl tā reize, kad mamma mani mazgāja un tad ietina mīkstā, pūkainā dvielī. Iznesusi mani no vannas istabas, viņa ienesa mani viesistabā, kur dīvānā gulšņāja tētis pie televizora. Mamma izlaida mani no savām maigajām rokām un iedeva mani tētim klēpī. Vēl tagad atceros kāda bija sajūta. Tik laba un tik siltuma pilna. Smaidīju.
Jā, laikam šī lauska ir viena no sīkākajām šķīvja daļiņām, bet tā man ir pilnīgi iedūrusies pirkstā un nenāk ārā. Tā ir kaut kur pazudusi manī, bet visu laiku liek manīt par sevi. To, cik ļoti mums kāds nepieciešams, mēs saprotam tikai tad, kad mēs to zaudējam. Nožēlojami. Uzskati, ka tā nu gan ir lieta, ar ko nevajadzēja apdalīt cilvēkus.
Smiekli, klačošanās, rotaļas un blēņas, asaras pēc pērieniem. Vai tas nav kas tāds, ko vēlies atcerēties un nekad neaizmirst? Lai cik asarām pilnas acis toreiz bija, tagad saproti, ka vēlies vēl nedaudz no rotaļām, nedaudz no smiekliem un blēņām. Nedaudz arī asaras vajag.
Atceros kā slimoju ar vējbakām. Man bija kauns iet ārā no mājas, kauns skatīties ārā pa logu. Kad tik neviens neieraudzītu, ka visa esmu noklāta ar zaļonku! Tagad nāk smiekli. Bez visas šīs pieredzes es nedzīvotu te, varbūt... kas zin?
Pirmajos skolas gados tik ļoti daudz mācījos . Centos arī izpalikt skolas biedriem, lai nebūtu atstumta malā. Jā, tā ir pieredze. Visi šie aizritējušie skolas gadi, bet reizēm tik tiešām bija ļoti bēdīgi. Laikam tādēļ, ka vairs mani tā nesaudzēja, vairs nedrīkstēja tik brīvi skraidīt un būt tik vieglprātīga. Tas viss tāds pamatīgs šķīvja lauskas gabals.
Nāk 9.klase, eksāmeni un izlaidums. Sapratu, ir jāsaņemas! Bet negribas, slinkums. Ķīmijas stundā klausāmies radio – hokeja spēles komentētāja skaļajā balsī. Skolotāja kaut ko dusmojas un burkšķ, bet nekas! Mēs paslēgsim skaļāk. Visu dzirdēsim.
Gribasspēks ir visa pamatā. Balstoties uz tā arī 9. klasi! Ak, mani hokeja fani. Nekad neaizmirsīšu, kā kopā mācījāmies, cīnījāmies, smējāmies un raudājām. Mēs kopā varam visu!
Ak, izlaidums. Skaistas kleitas, meitenes staltiem puišiem pie rokas. Rokas trīc, sirds sitas un beidzot atestāts rokās. Tas ir paveikts. Viens no dzīves daudzajiem posmiem ir galā. Skaista diena. Bija daudz smieklu. Jā, uz manu izlaidumu atnāca arī mani labākie draugi. Es mīlu viņus.
Desmitā klase, jauna skola. Šķiet, ka vairs nav labi. Dzīvo atsevišķi no vecākiem, tuvāk skolai. Dzīvot ar cilvēkiem, kas nav bijuši tev ļoti tuvi, nemaz nav tik viegli. Tā nav mana ģimene, nav mani draugi. Bet ko darīt? Visam mākam pielāgoties.
Mācībās iet slikti, bet cenšos. Jā, viegli teikt. Negulētas naktis. Citi domā, ka izklaides dēļ. Gribētos jau. Mācībās vajag saņemties un kad gan, ja ne naktī? Papildus vel, jāmācās ekonomiku – dzīves ekonomiku. Visu, ko māku, visu teoriju, nu man jāiet praksē. Vai tas ir viegli? Nav! Bet ar kādām gan tiesībām, lai kādam uzgrūžu savu bēdu? Labāk noklusēšu, vai pačukstēšu otram mīļākajam šķīvim no manas kolekcijas. Tas vārdā jaunība, tā šķiet. Bet Bērnība, tas bija mans mīļākais šķīvis. Lauskas būs, būs par piemiņu, bet ideālu to vairs neatgriezīs. Gluži kā neatgriezīšu sevi bērnībā.
Tas man rūp! Man rūp lai cilvēkiem būtu labas atmiņas, lai tagad cilvēki dzīvotu un vēlāk varētu pastāstīt mazbērniem, ka tā bija skaista dzīve. Man neinteresē politika. Man pat nedaudz riebjas. Tiek lemts par to, kā būs labāk, bet ,kamēr tiek lemts, tikmēr jau trīs paaudzes aprit. Man rūp, lai deputāti darītu ne tikai runātu. Lai tie nodrošinātu labām atmiņām pilnu dzīvi. Lai nodrošinātu apstākļus, ka visa ģimene var palikt kopā. Smaidi un tici! Tikai tā dzīvē tiksi uz priekšu. Mīli. |
