Katram, kurš ikdienā dodas cauri Rīgas centram, noteikti nākas paiet garām vismaz pāris nabadzīga izskata cilvēkiem, kuri, sēžot ielas malā, lūdz naudu garāmgājējiem. Šis skats ir tik pierasts, tas ir kā daļa no pilsētas ikdienas.
Cik gan daudzi no mums mēdz apstāties un iedot naudu šiem cilvēkiem? Lielākoties mēs (manuprāt, lielākā sabiedrības daļa) pat neiedomājamies šādi rīkoties, šķiet – kāda jēga dot kādam naudu, visiem tāpat nevar palīdzēt. Un kā tad var izvēlēties, kuram palīdzēt un kuram – nē? Var jau iedalīt nabagus tajos, kuri vienkārši ubago un tajos, kuri, piemēram, spēlē kādu mūzikas instrumentu un cenšas dot pretī to, kas viņiem ir. Bet vai tad viņiem visiem nav tiesības uz laimi un labāku dzīvi?
Dažreiz, redzot, ka kāds iemet naudu lūdzēja trauciņā, mēs nodomājam – šī nauda tikpat vakarā tiks nodzerta. Kādēļ pastāv šādi aizspriedumi, neuzticība? Iespējams, vairumā gadījumu tieši tā arī notiek, bet varbūt, šādi domājot, mēs patiesībā cenšamies attaisnot savu vienaldzību pret tiem, kuriem dzīvē nav paveicies? Reizēm sirdsapziņa mums liek ziedot pāris santīmus, lai mēs nejustos skopi vai bezjūtīgi.
Es reiz iedevu kādus divdesmit santīmus vienam vīrietim, kurš kopā ar suni lietainā laikā sēdēja pie gājēju pārejas Stacijas laukumā. Pretī saņēmu negaidītu novēlējumu – „Hraņit Vas Gospodj!” (Dievs Jūs sargā!). Piepeši sajutos diezgan nožēlojami, jo – ko šie mani divdesmit santīmi varēja dot? Kas gan tas bija Dieva priekšā, salīdzinājumā ar to, ko Viņš ir devis man? Ja mēs patiešām vēlētos palīdzēt – varētu taču dot daudz vairāk! Bet tā nav pieņemts. Atdodot, piemēram, vecās drēbes un mantas kādam bērnu namam, rodas patīkama sajūta – ka tiešām esam kādam palīdzējuši. Bet ko dod daži santīmi nabagiem? Un ko gan citu mēs viņu labā varam darīt?
Cerams, ka ikviens, kurš radīs sev atbildi uz šo jautājumu un rīkosies pēc tās, iegūs to brīnišķīgo sajūtu, ko sniedz palīdzēšanas un došanas prieks. Ko tādu varēja izjust arī šogad vienā no maija pēdējām dienām, kad Latvijas televīzija visas dienas garumā pārraidīja vērienīgu labdarības pasākumu Katrīnes Pasternakas vadībā. Ar apbrīnojamu entuziasmu un vēlmi palīdzēt cilvēki zvanīja, lai ziedotu katrs vienu latu slimiem cilvēkiem, kuriem bija nepieciešams finansiāls atbalsts. Dienas laikā tika savākta neticami liela naudas summa. Ja mēs šādi turpinātu dot katrs kaut mazumiņu no sevis arī citiem, kam nepieciešama mūsu palīdzība, varbūt ar laiku vairs nenāktos nodurt acis ikreiz, ejot cauri Stacijas tunelim.
|
