Mans laiks

Tas, ko es saucu par manu laiku, ietver daudz vairāk kā ikdienas pulksteņa atskaiti un sakārtotas dienas kalendārā. Manu laiku neviens neskaita. Neviens to neiedala stundās, dienās un mēnešos. Tas pieder vienīgi man, un esmu vienīgais noteicējs šim konkrētajam laika ritējumam. Man patīk uzskatīt, ka mans laiks ir neierobežots, un patīk apziņa, ka tas ietver miljons iespējas. Tas velk paralēles ar manu dzīvi, jo, iedziļinoties mazliet vairāk tajā, ko uzskatām par dzīvošanu, var skaidri saprast, ka patiesībā mans laiks tā ir mana dzīve. Tā ir mana pagātne, mana tagadne un, protams, nākotne.
Asociējot laiku ar pagātni, visātrāk galvā izskan vārds atmiņas. Tas ir mans aizvadītais laiks, piedzīvotie notikumi un arī pasaules iepazīšana. Tas, ko zinu šobrīd, nebūtu iespējams bez manas pagātnes. Cilvēks ne tikai mācās skolā un izzina pasauli caur to, bet arī pats redz lietas, ko pārējie un arī zinošākie nemaz tā nesteidzas mācīt, vai tieši pretēji – māca, taču reizēm šīs mācības īstenojas vienīgi ar paša pieredzi. Tas tādēļ, ka bieži stūrgalvība neļauj paņemt pretī otra padomus, pieredzi, un reizēm tā ir muļķība vai naiva ticība kam neīstam. Tad nu varu teikt, ka mans laiks ir arī, pavisam noteikti, tas, kā es topu arvien vairāk par sevi. Cilvēks uzreiz nespēj visu aptvert, visu izprast un atrast visam loģisku pamatu, tam vajadzīgs laiks. Un, zinot to, ka katrs mēs esam unikāls, ka nevienam no mums nav aizvietotāju, es secinu to, ka patiesībā arī laika uzskaite un ritējums mums katram ir savs. Sabiedrībā var, protams, pieņemt kopējas normas, kādu vadlīniju, taču cilvēks sevī vienmēr visu darīs pa savam. Katram izveidojas sava pieeja dzīvei.
Bez sevis iepazīšanas, mans laiks ir arī pavadītie brīži kopā ar man svarīgiem cilvēkiem. Es nemūžam nespētu būt viens. Man ir svarīgi sajust, ka piederu pie ģimenes, un svarīgi sajust, ka kādam esmu tikpat labs draugs kā viņš man. Tas ir laiks, ko es dalu ar labiem un vērtīgiem cilvēkiem. Un pretī es saņemu daļu no viņu laika. No šī kopā pavadītā laika veidojas piedzīvojumi, interesanti brīži, jaunas atziņas, kā arī arvien vairāk un vairāk atmiņu. Un labas atmiņas tā ir vērtība. Tas ir kas tāds, kas teju vienmēr spēj iedot pozitīvu lādiņu un likt pasmaidīt.
Vēl mans laiks iezīmē to, ko esmu sasniedzis. Un ko sasniegšu. Galu galā - par ko esmu kļuvis, kļūšu. Tas ir laiks, kad es uzlieku sev mērķi un eju uz to. Un no paša sākuma līdz pat mērķa pilnveidošanai, tā būs bijusi mana dzīve, mana dalība šajā visuma eksistencē.
Man ir prieks būt par daļu no šī visa, kas notiek, no tā, ko sauc par dzīvi. Man ir prieks, ka man, tāpat kā visiem pārējiem cilvēkiem, ir iedalīts savs laiks, kurā cilvēks var paspēt paņemt no dzīves tik daudz skaita un lietderīga. Šis laiks nudien ietver daudz iespējas, un lielākā daļa no tām ir ceļš uz izaugsmi.