Mans laiks

Mans laiks.


Laiks- tas ir straujš un neapturams sekunžu, minūšu un stundu ritējums. To nevar ietekmēt, bet var izbaudīt. Ir daudzi veidi, kā to izdarīt. Ceļošana. Grāmatas. Tehnoloģijas. Trīs pilnīgi atšķirīgi jēdzieni, kas raksturīgi manam laikam.
Pacelies spārnos un lido, kur deguns rāda un vēlas sirds. Tik tiešām, par savu laiku varu teikt, ka esmu kā putns debesīs. Mani saista ceļošana. Esmu bijusi dažādās valstīs, bet ar to nepietiek. Gribas apskatīt vēl un vēl. Esmu bijusi Polijā un Zviedrijā, Lietuvā un Igaunijā un, protams, ceļojusi arī pa Latviju. Katrs brauciens ir emocijām un iespaidiem bagāts, tas rada vēlmi turpināt šo nodarbi un gūt jaunas un spilgtas emocijas. Domāju par iespēju ar šo nodarbi saistīt arī savu nākotni. Varbūt paveiksies, un es apceļošu visu pasauli, un varēšu dalīties iespaidos ar cilvēkiem, kurus tas interesēs. Šāda iespēja, ko piedāvā mans laiks, ir lieliska, un es atbalstu cilvēkus, kas to praktizē.
Tomēr ceļošana reālā dzīvē nav vienīgais veids, kā apskatīt pasauli. Grāmatas un to lasīšana ieved cilvēku brīnumiem pilnā vidē. Mūsdienās ir izlasāmi tik daudzi un dažādi literatūras darbi, ka liekas, paņem grāmatu rokās, sāc lasīt un... jau pamet realitāti. Agrāk, pēc Otrā pasaules kara, bija cenzūra, kas aizliedza izdot un pārdot daudzas grāmatas. Mūsdienās tā vairs nav. Katra grāmata dod savu labumu, bet jauniešiem tomēr nepatīk lasīt. Mani gan pie šiem cilvēkiem pieskaitīt nevar, esmu savā ziņā „grāmatu tārps”. Mana ikdiena nav iedomājama bez kāda daiļliteratūras darba. Tas ir veids, kā es pavadu daļu sava brīvā laika. Mani mīļākā grāmata ir Kolīnas Makkalovas „Dziedoņi ērkšķu krūmā”. Makkalova nav mana laika rakstniece, bet viņas grāmata mani, moderno 21.gs. cilvēku, pārsteidza ar romantikas un realitātes piesātināto sižetu. Man nav iebildumu lasīt mana laika autoru darbus, piemēram, Stefānijas Meieres „Klejotāja” arī bija aizraujoša grāmata, bagāta ar fantastiku. Tātad, grāmata ir iespēja apceļot gan reālo pasauli, gan brīnumu valstību, katram lasītājam piemērotā brīdī.
Parasti grāmata ir lieta, kuru, turot rokās, sajūt tās smagumu. Bet mūsdienu tehnoloģijas šo principu lauž. Man liekas, ka katram cilvēkam „pie rokas” ir kāds mūsdienu izgudrojums- telefons, dators, mūzikas atskaņotāji, elektroniskās grāmatas un tā tālāk. Arī manu ikdienu ir grūti iedomāties, bez šīm lietām. Šie rīki sniedz man iespēju sazināties ar draugiem,( un to es daru bieži), kā arī uzzināt jaunumus par sev interesējošiem jautājumiem un tēmām(arī to es daru bieži, jo vēl mācos skolā). Dators ir manas ikdienas neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā mobilais tālrunis. Piemēram, bez datora man būtu grūti izpildīt daudzus mājasdarbus, kuros nepieciešams atrast kādu informāciju. Bet tam ir arī savi mīnusi. Dators rada atkarību, bojā redzi, samazina vajadzību satikties ar cilvēkiem reālā vidē. Tomēr bez šīs ierīces ikdienu grūti iedomāties. Tas liecina, ka tehnoloģijas ir ieņēmušas svarīgu vietu manā laikā.
Gan ceļošana, gan grāmatas, gan tehnoloģijas ir raksturīgas manam laikam. Pēc daudziem gadiem cilvēkiem būs citas vērtības, kas raksturos viņu dzīvi, bet es uzskatu, ka man aktuālas ir tieši šīs lietas.