Mans laiks (1)

Kas ir laiks? Kāpēc viņš skrien tik ātri? Viņš nejautā nevienam atļauju, viņš tikai maina cilvēkus, dzīves apstākļus, notikumus. Vai tas ir vajadzīgs? Viņš maina paaudžu ētiskās vērtības. Viņš maina iekšējo un ārējo pasaules uztveri. Kā dzīvoja vecvecāki, mūsu vecāki, mēs un kā dzīvos nākamā paaudze?
Pasaules un laika uztvere parādās jau tad, kad piedzimst bērni, jo audzināt bērnus – ļoti atbildīgs darbs, un tas, kāds viņš būs un kādu labumu nesīs dzīvē, ir atkarīgs no vecāku dzīves pozīcijas. Viņiem iepriekš jāpadomā, kādam bērnam jābūt un kas viņam jāiemāca. Jāseko tam, kāda pašlaik ir pasaule. Kādas ir tendences, kā jārīkojas un kādam ir jābūt raksturam, lai spētu domāt, aizstāvēt savus lēmumus un būt atbildīgam un cienīt to, ko tev dod apkārtējie.
No katras paaudzes mēs dzirdam tādus vārdus kā „..bet mūsu laiks bija vislabākais”. Un jūs brīnāties kāpēc?! Cilvēki mainās un mainās arī viņu attieksme pret dzīvi. Bet kāpēc mainās cilvēki? Mēs katru dienu sastopamies ar grūtībām, varbūt ar nelaimēm. Mūsdienu cilvēki, atšķirībā no iepriekšējās paaudzes, nedzird citus. Mēs, 21.gadsimta cilvēki, negribam nevienam palīdzēt un esam vienaldzīgi. Tagad cilvēki domā, ka ar tādiem nosacījumiem ir vieglāk dzīvot. Tu nerūpējies ne par vienu, tu domā tikai par sevi un risini tikai savas problēmas, un „galva sāp” tikai par vienīgi personīgo dzīvi. Ar laiku arī taviem pieprasījumiem būs vienveidīgs ceļš. Ceļš bez zīmēm un ar lielām bedrēm. Ceļš, kuru tu pats izvēlies, un izvēlies arī tos, kuri ies tev blakus.
Nav jāsēž un jāgaida, kamēr kāds atnāks un palīdzēs tev atrast to, ko tev vajag. Tas ir mans laiks, tāpēc man pašai jācīnās, lai kaut ko iegūtu. Jā, tagad ir grūti kaut ko sasniegt, bet tā ir bijis visos laikos un tā arī būs. Ja man nebūs spēka un es nokļūšu bedrē, man tāpat ir jāatrod risinājums, man jāapvieno visi savi spēki un tad ir jāizdara tas, ko es pati no sevis gaidu! Tā ir jādzīvo, jo tas ir laiks, kad tu pats rūpējies par savu dzīvi. Tu savām rokām būvē sev ceļu. Tu pats skaties, kur likt ceļa zīmes.Vai varbūt vispār nelikt?! Bedres ar laiku būs vienmēr, un katru reizi tu kliegsi no nepacietības un tikai pēc ilgām mocībām tu varēsi salabot ceļu, kad tev jau būs pieredze un tu sasniegsi virsotni.
Skatoties filmas, klausoties stāstus, kā dzīvoja agrāk, tev prātā nāk melnbalta kolāža ar dzīves stāstiem. Dzīve bija grūta, bet cilvēki bija ar gaišākām domām. Un kas ir tagad? Tagad ir vairāk iespēju, cilvēki ir kļuvuši egoistiski, jo viņiem nav nepieciešamības kaut ko prasīt citiem, kā bija agrāk. Šobrīd tev ir dators, telefona jaunākais modelis un nauda, ko dod vecāki pusdienām. Tās ir mūsdienu vērtības. Es nerunāju par visiem, bet, skatoties uz jaunāko paaudzi, veidojas tieši tāds viedoklis.
Katram laikam ir savas priekšrocības un trūkumi. Mēs dzīvojam tagad, un ir vērts kaut ko mainīt. Tikai no mums ir atkarīgs, kā mēs dzīvosim un kas mums būs svarīgs. Laiks ir tas, kas iemācīs tevi dzīvot, iemācīs tevi izdzīvot šajā pasaulē – pilnveidot savus mērķus, atrast savu īsto „Es”.