Kas vispār ir cilvēka laiks? Varbūt kādam ir rīts un kāds tikai tagad mostas, varbūt kāds tikai dodas gulēt. Mans laiks sākas ar mani pašu. Tas sākās no tās dienas, kad es ienācu šai pasaulē. Laiks rit, tas nestāv uz vietas, mēs nepārtraukti nākam un ejam kā viesi, nomainot vienīgi savu atrašanās vietu.
Cilvēks ir tikai sīka vienība laika virpulī, ikviens tajā tiek ierauts jau no paša sākuma. Šajā virpulī griežamies mēs visi, un tikai no laika virpuļa ātruma un pagriezieniem ir atkarīgs, kas ar mums notiek, kādus cilvēkus mēs sastopam savā ceļā, reizēm pat sekundes simtdaļa var izšķirt mūsu likteni. Bērnībā mēs ceram, ka laiks paskries ātrāk, ka ātrāk kļūsim pieauguši, bet nemaz neizbaudām šo lielisko dāvanu – bērnību. Vai es tiešām tik ļoti tiecos pēc lielās dzīves, pēc problēmām un īstās pasaules garšas? Daudz kas ir mainījies, manā dzīvē ir ienākuši daudzi jauni un lieliski draugi, labi paziņas, tomēr ģimene ir tā, kas bijusi ar mani vienmēr. Bez šiem cilvēkiem es nebūtu tā, kas esmu tagad. Visi cilvēki man apkārt ir kopā ar mani MANĀ laikā, ko veido mirkļi– ellišķīgi sāpīgi un dievišķi skaisti. Šie cilvēki dod padomus, bijuši blakus, kad man tas ir bijis visvairāk vajadzīgs un pats galvenais – bijuši blakus brīžos, kas veidojuši lielāko daļu skaisto atmiņu. Kad pēdējo reizi Tu esi pateicis sev tuviem cilvēkiem, kas to tiešām ir pelnījuši, ko labu? Vai kādreiz vispār esi pateicis paldies par to, ka viņi ir bijuši Tev blakus TAVĀ laikā un ir vēl joprojām? Padomā! Reizēm mēs aizmirstam par sev tuviem cilvēkiem, un aizbildināmies, ka mums neatliek laika, lai satiktos vai tikai piezvanītu. Laika nepietiek.. lieki nevajag gvelzt, laika pietiek tam, kam laiku velti!
Atceries pateikt paldies tiem, kas to ir pelnījuši, jo var gadīties tā, ka Tavs laiks vēl ritēs, bet kāda laiks drīz var būt iztecējis. Var nākties nožēlot noklusēto. ‘’Viss sākās ar kliedzienu, ar rupjas maizes riecienu, kas zin, kā tam beigties. Laiks taču mīl steigties, steigties.. Kā nācām, tā aiziesim, pāri pļavām viegli, viegli.. ‘’