Liekas, ka ikdienu ritumā mēs nepamanam to, ka mūs paliek arvien mazāk. Pēdējo divu gadu desmitos mūsu tautas skaits krasi sarūk un tā pamatā tiek minēti dažādi iemesli. Vai Jūs esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc tas notiek un ko varētu darīt situācijas labā?
Arvien biežāk mēs satiekam savus draugus, bijušos klasesbiedrus vai sazināmies sociālajos tīklos un konstatējam, ka viņi jau labu laiku dzīvo ārzemēs. Ekonomiskā situācija Latvijā atliek cerēt uz labāko, zaudējot darbu un nespējot atrast līdzkļus ģimenes uzturam, pat kvēlākie patrioti aizdomājas par maizes gabala meklēšanu svešuma tīrumos.
Tā gadu no gada sāka veidoties situācija, kad iedzīvotāju vecums palielinās un mēs nespējam maksāt vecākās paaudzes godpelnītās pensijas. Dzimstība Latvijā nepārspēj mirstību jau daudzus gadus. Cik mēs būsim palikuši šī gadsimteņa vidū? Vai mūsu tautas vietu neaizņems citi, ar ES palīdzību atvesti cilvēki, kuru mājas bombardē NATO karaspēki?
Valsts vīru tuvredzība, banku alkatīgums, iedzīvotāju tieksme izzināt jaunatklātās robežas — var nosaukt desmitiem iemeslu centienos izskaidrot radušos situāciju. Vai pēc gadu desmita mēs, tauta, kas savas impulsīvās alkatības dēļ iznīcinājusi simtiem ražotņu, spēsim saukt savu dzimteni par valsti?
Ik dienu mēs pavadām savu rūpju pārņemti un kļūstam viegli manipulējami. Mūs bombardē masu līdzekļi ar saviem lobējumiem, lozungiem un reklāmām — tā vien šķiet, ja aiziesi un nopirksi to pulveri vai šokolādi, uzliksi galvā ozola vainagu un nobalsosi par lobēto partiju, tava dzīve pārvērtīsies par pasaku. Vai arī Jūs akli sekojat burkānam auklas galā?
Jau vairākus gadu simtus Latvijā dzīvo dažnedažādu tautību cilvēki, kuriem šī zeme ir dzimtene, pat vairāk nekā tiem pseidopatriotiem, kuri, liekot kabatā kārtējo kukuli, plēš rīkles 18. novembra svinībās. Mums ir jāmācās cienīt tos, kuriem šī zeme ir dārga, tos cilvēkus, kuru nacionālā identitāte netraucē tiem būt par Latvijas patriotiem un strādāt šīs zemes un tautas labā. Nekaunieties būt par latviešiem, bet arī nekauniniet citus par to, ka viņi tādi nav!
Atliek vien cerēt, ka cilvēki apjēgs — Latvija izmirst. Latvija nav mononacionāla valsts un mums IR jāciena cilvēki, kuri mums dzīvo blakus. Var aizbraukt uz citu valsti, bet vai tur būs tik tiešām labāk? Vai tiktiešām ir patīkamāk dzīvot brīvā, uzplaukušā valstī, kuru brīvību un uzplaukumu ir izcīnījuši citi? Varbūt tomēr pacīnīsimies par mūsu un mūsu bērnu nākotni Latvijā?
