Laiks... Kārtējā tēma, par kuru mēs varam aizdomāties. Sekundes, minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēneši, ceturkšņi, gadi, gadsimti un visbeidzot gadu tūkstoši. Taču vai laiks nozīmē tikai šīs mērvienības? Vai tomēr tas ir kas vairāk par šiem dažiem vārdiem.
Mēs sarunājām, ka sadalīsim šo laiku gados, mēnešos, dienās utt. Tas ir laiks. Vispār cilvēka piedzimšana arī ir pirmais solis pretī nāvei. Tiklīdz cilvēks piedzimis, tā sākas laika atskaite. Šo laiku patiesībā skaita mūsu pulksteņi. Laiku no dzimšanas līdz nāvei, jo tas patiesībā ir reālais laiks. Tas laiks, kas mums ir atvēlēts dzīvei! Laiku ir pieņēmusi mūsu apziņa, kurai jāfunkcionē kaut kāda laika un telpas ietvaros un sistēmā. Patiesībā laika nav! Tas neeksistē. Ir tikai mirkļi-elišķīgi sāpīgi un dievišķi skaisti! Tā vienkārši nav. Mēs esam izdomājuši tādu lietu kā laiks. Tāpēc laika vienmēr ir tik, cik jums tas vajadzīgs. Laiks, kā absolūts lielums, kā distance no dzimšanas līdz miršanai ir pamata bagātība, jo tā rada iespēju kaut ko vai nu izdarīt, vai nē. Tāpēc laiks ir jāciena un jāizmanto maksimāli, lai pēc tam nebūtu ļoti žēl nelietderīgi pavadīto gadu.
Mūsu iedomātais laiks ir mūžīgi mainīgais un visu cilvēku mainītājs. Katra sekunde ir kaut kas jauns un nebijis. Pēc sekundes būs nākotne, sekundi atpakaļ bija pagātne, kas tagad ir atmiņas. Laiks ir, bija un būs, jo bez laika nebūs nekā, tā mums vismaz liekas. Laiks ir tas, ko mēs ietekmēt nevaram. Ja mēs neko nedarām, tad tas tomēr turpina ritēt. Ja mēs steidzamies un vēlamies, lai tas ietu lēnāk, tas nemainās un turpina ritēt savā telpā. Bērnībā man likās, ka laiks iet ļoti lēni, kad skatījos pulkstenī, likās, ka sekunžu rādītājs pat nekustas, liekas, ka tas speciāli spītē man, bet tagad, kad pastatos uz to, liekas, ka tas steidzas. Es vēlētos to apturēt, taču nevaru. Tas iet pret manu gribu... Bet nekas jau nav mainījies laikā, tas ir tāds pats kā toreiz, kad biju maza meitene. Es esmu tā,kura ir mainījusies. Salīdzinot tagadni ar pagātni, man ir vairāk darba, kas jādara. Darot vienu, es jau domāju, ka man jādara kas cits. Es laiku sadalu sīkākās mērvienībās, ar katru gadu aizvien mazākās.
Taču, ja padomā tā plašāk, tad laiks patiesībā ir tas, kas mūs maina. Tas ne tikai maina mūsu izskatu, pārvēršot zīdaiņus par pusaudžiem, pusaudžus par pieaugušajiem un pieaugušos par veciem cilvēkiem, bet arī maina mūsu raksturu. Tas padara mūs ar zināšanām bagātākus, jo tas ir dots, lai mēs tādi būtu. Mēs varam izlikties, ka laiks mūs neskar, ka mēs mūžīgi paliekam tādi paši, kādi esam, bet kā ir patiesībā? Mēs to nevaram noslēpt, tā vienkārši ir!
Mēs katrs vēlamies kļūt par indivīdu, kurš pats nosaka savu dzīvi, nevis lai mūsu vietā to izdzīvo citi. Mums jau no bērnības ir dots laiks, kurā jāpilda noteiktas lietas: bērnudārzā –diendusa, skolā- mācību stundas, darbā- darba laiks.Un katru darba dienu, piecas reizes nedēļā tas atkārtojas, pat negribot. Mums nekas cits neatliek, kā uz to noskatīties un pildīt šo pienākumu - ļauties laika plūsmai. Ir jāmāk sadalīt laiks, dzīvot tagadnē, saprast, ka laiks ir gaistošs un kā pēc sevis tas atstāj pieredzi un atmiņas, kas ir neatņemama cilvēku sastāvdaļa. Ja laika nebūtu, tad nebūtu mūsu pašu, cilvēku, kuri cenšas mainīt laika plūsmu.
Mēs skrienam pakaļ laikam, tā mēdz teikt. Taču patiesībā tas nozīmē, ka mēs ļaujam pulksteņa laikam sevi dzenāt un nepiekāpīgi koncentrējamies uz to. Bet tas, pēc kā tu ilgojies, nekādā veidā nav saistīts ar pulksteni. Tieši personīgais, piedzīvotais laiks ir tas, ko tu vēlētos paildzināt. Tieši to tu gribi visvairāk. Tu vēlies no jauna mīlēt, dzīvot, neskaitāmas reizes sākt kaut ko no jauna, bet pulkstenis taču neapstājas. tas neiet atpakaļ, jo tu tā vēlies, tas iet uz priekšu. Tas nevēlas, lai tu to apstādini, tas vēlas būt viņš pats...
Manā uztverē, laiks maina vietu, domas un raksturu, un arī būtību. Bet tas nespēj izmainīt pagātni-mirkļus, kuri liek cilvēkiem mainīties. Laiks brīžiem mūs piemāna. Un mums sāp, bet saka, ka laiks dziedē sāpes, un mēs ar šo domu sadzīvojam, jo tam ticam. Toties ne vienmēr tā būs.
Ne vienmēr tas mums atļaus sadziedēt brūces līdz galam, tas neprasa, vai tev vēl sāp. Bet mēs taču tieši tāpēc esam radīti, lai dzīvotu sevis paredzēto laiku, nemainot to, atļaujot tam mūs mācīt, atļaujot tam mūs kārtējo reizi sagraut. Bet, kas patiesībā ir laiks, to nezin, neviens. Neviens to nav redzējis, ne dzirdējis, ne sajutis. Vismaz es nē...
