Mans laiks (5)

Cilvēk, neuzdrīksties laiku saukt par savu! Pat tad, ja tev ir pulkstenis un plānotājā ik solis, ik skatiens, ik sirdspuksts ir sadalīts sekundēs, laiks tik un tā tev nepieder. Atklāšu tev noslēpumu – mēs piederam laikam! Tas ar mums manipulē kā visprasmīgākais advokāts to dara ar zvērinātajiem, tas par mums ņirgājas kā dedzīgs angļu melnā humora piekritējs, bet tas arī dziedē kā ceļmallapa sāpīgās brūces, kā arī atbalsta un mierina kā labs treneris, kuram rūp viņa sportisti.
Laiks ir jocīgs. Tas ik gadu paliek stāvoklī. Droši vien brīnīsies, kā kaut kas tāds vispār ir iespējams, kurš tādā gadījumā ir tēvs un kas beigu beigās piedzimst, bet tas nav svarīgākais. Svarīgāk ir tas, kā laiks savos deviņos grūtniecības mēnešos uzvedas. Tas ir laimīgs un pēkšņi drūms, vienu brīdi rit ļoti lēni, tad pēkšņi skrien vēja spārniem. Katrs no mums šos deviņus mēnešus sajūt savādāk, bet vēlāk vienmēr pienāk tie atlikušie trīs mēneši, kuros laiks rit vienmērīgā ritmā.
Ik vienam no mums ar laiku ir izveidojušās savādākas attiecības. Bērnībā, spēlējoties smilšu kastē, braucot ar trīsriteni, ēdot želatīna sliekas, kā arī vienkārši sliekas, vienkāršāk sakot, darot to, kas katram bērnam pienākas, mēs neapzināmies, kas ir laiks, bet tik un tā ar to draudzējamies. Šis teju ir vienīgais dzīves posms, kad jūsmojam par to, ka kļūstam vecāki, lepojamies ar to, ka vecais apģērbs mums ķluvis mazs, apbrīnojam visu jauno, nebaidāmies no nākotnes un droši soļojam tai pretī.
Pēc dažiem gadiem, kad esam pieauguši vai vismaz tādi izliekamies, attiecības ar laiku kļūst sarežģītākas. Mūs pārņem mūžīgā steiga. Steigā laiks lido kā vājprātīgs motociklists pa Vācijas automaģistrāli. Tā paiet vairāki gadi. Pēkšņi mēs saprotam, ka laiks ir jāaptur. Daži uzsāk sīvu cīņu , kā ieročus izmantojot dažādas trakas idejas, kuras rodas pusmūža krīzes ietekmē, bet dzīšanās pakaļ pagātnei var sabojāt tagadni un nākotni. Tā kā šī ir cīņa, jābūt arī uzvarētājam. Un galu galā NOKDAUNS. Laiks uzvar!
Lai neciestu no laika smagajām dūrēm un ātrajām kājām, ar laiku ir jāturpina draudzēties. Protams, dažreiz laiks ir jāizaicina uz kādu sacīksti, lai dzīve liktos vēl krāšņāka.
Ar kādām viltībām laiku var padarīt par draugu? Nē, laiks nevēlas tavu naudu vai brokastis gultā. Laiks ir banāls, lai ar to draudzētos vienkārši esi tu pats, netērē laiku uz nejēdzībām, dzīvo tā, lai neko nenožēlotu, neaizmirsti savus tuviniekus, liec viņiem justies īpašiem, kā arī nebaidies teikt MĪLU un PIEDOD!
Cilvēk, visam uz šīs zemes ir savs laiks.
Nenokavē!