Mans laiks (15)

Mans laiks ir vienīgas kas man pieder, bez tā nebūtu nekā ne pagātnes, kura tik uzstājīgi velkas nopakaļ, kliegdama man manas kļūdas, ne tagadnes, kurā visu laiku mēs visi esam iesprostoti, netikdami ārā no tās, ne nākotnes, kura vienmēr solās būt labāka par visu kas ir bijis.
Pagātne - tā katram no mums ir bijusi gan sāpīga, kuru mēs visu laiku ar visiem spēkiem mēģinam azmirst, lai tas kas nooticis ar mums toreiz vairs neatkārtojas un, lai tas mūs nākotnē nespētu salauzt, gan patīkama, kuru tik izmisīģi esam mēģinājuši saturēt ar pirkstu galiem, lai tā ilgāk uzturas pie mums un iedod vairāk mūsu dzīvēs to labo. Tagadne - tā varētu būt arī labāka, to visu laiku sev mēģinu ieskaidrot, nezinu kāpēc, bet liekas ir vieglāk dzīvot ar šo apziņu, jo tā dod stimulu pēc katra kritiena noslaucīt drēbes un doties tālāk uz savu mērķi . Vienīgas ko varu teikt par tagadni ir tas, ka katra cilvēka dzīvē ir svarīgākā tieši tagadne un šis mirklis kurā mēs elpojam, jo tajā mēs patiesi dzīvojam. Šo tagadnes svarīgumu es nespēju aprakstīt, bet zinu tam būs nozīme pēc daudziem gadiem, kad es būšu veca jau savu laiku dzīvojusi uz šīs pasaules. Pēc daudziem gadiem es patiesi varēšu ar drošības sajūtu sirdī aiziet no šīs pasaules, jo tad es zināšu, ka esmu darījusi visu kas bija manos spēkos, lai kaut nedaudz uzlabotu šo pasauli. Tikai nākotne ir vienīgas laika sprīdis, ko katrs cilvēks spēj mainīt, jo tā vēl nav notikusi, un vienmēr solās būt labāka par to kas ar mums katru ir notcis. Nākotnes vīzijas mēs veidojam katrs pats, neviens cits to neveido, kā vienīgi mēs paši.
Esmu ilgi domājusi par to kas ar mani ir noticis pa šo manis nodzīvoto laiku. Tik daudz kas. Lai kā mēģinu no tā visa aizbēgt, bet vienmēr šīs pagātnes ainas tik uzstājīgi rēgojas. Tik netaisni liekas tas, ka vēl kamēr biju maza jau viss sāka brukt. Jau tajā laikā visu manu atmiņu krājumu saturēja tikai viss sliktais. Tajās dienās kad bērnība likās jauka un sirdi sildoša man aiz muguras stāvēja Viņš, tas kurš uz šīs pasaules pārvalda ikviena cilvēka laiku, un savāca atpakaļ ik sekundi, ik minūti. Viņš katru dienu dāvāja, kā pilnīgāku par bijušo,līdz, kādā tik skumju un nožēlas pilnā dienā, izbojāja visu ko bija devis un radījis, attstājot mani uz ceļiem nospiestu un lūdžot viņu atgriezties. Esmu sapratusi, ka laiks spēj dziedēt visas brūces, jo tikai Viņš spēj dot katram laiku, lai katrs varētu sadzīdēt savas rētas.
Bet tas kas vēl notiks ar mani to rādīs laiks, jo tikai laiks pieder katram no mums, un, lai ko mēs darītu, lemtu un gribētu ir vajadzīgs laiks, lai mēs to sasniegtu. Laiks ir tā vienīgā lieta kas mums katram ir vajadzīga.