Es vēlētos Tev kaut ko klusi iečukstēt austiņā.
Klusi, klusi, lai vējš, traukdamies garām, nedzird un neiznēsā pa pasauli.
Es paveru lūpas, un no tām tūlīt sāk spraukties pavasara pirmie cīrulīši. Tie lido prom, bet Tu viņus ķer, ķer! Nelaid plašajā pasaulē neceļus staigāt, ķer! Bāz azotē, grozā vai zem siltākā deķa!
Tiem labāk patīk siltajās zemēs, tur jau vienmēr liekas labāk. Bet vai tā ir? Vai tur kāds atradīs tādas maizes drupačiņas, kādas tik pie Tevis var atrast? Vai tur var dzirdēt to valodu, kas tika skandēta mājās?
Mēs, 2,3 miljoni, guļam Tavā klēpī, bet es kā nepaklausīgs bērns lienu pa Tavu kodēm izēsto, zaļo apmetni pie Tavas grumbuļainās auss. Ieķeros sirmajā matā un ceru, ka Tev nesāp.
Es ielienu Tavā ausī un klusi čukstu to, ko Tu zini, bet es Tev to pasaku:
"Es... Mēs... Tevi... Es Tevi... Mēs Tevi... Mīlam!"
Un Daugava savelkas laimīgā smaidā.