Nav viegli izprast brīvības būtību, ja dzīves laikā nākas saskarties ar vairākām tās formām - personas, valsts, gribas, izvēles brīvību...Lai nu kā, domāju, ka ir pavisam divas visaugstākā līmeņa brīvības - personas, t.i., mana kā cilvēka, kā dzīvas būtnes brīvība pirmkārt jau uz lemtspēju attiecībā uz sevi pašu un savu darbību; un tad vēl valsts brīvība kā veselas sabiedrības, vienotas domas un vienotu nākotnes mērķu brīvība. Valsts brīvība būtībā ir daudzu jo daudzu personu brīvību brīvība, kas nosaka, cik lielā mērā mēs katrs varam sajust un apjaust savu personisko brīvību, kaut gan, lai arī kādi nebūtu apstākļi valsts līmenī, katram cilvēkam vienmēr piederēs zināma personas brīvības deva. Taču tā ir tikai deva nevis pilnasinīga un - kas galvenais - īsta brīvība. Tādēļ ir ļoti svarīgi panākt lai abas šīs brīvības patiesi pilnīgi eksistētu un savstarpēji mijiedarbotos. Ja starp tām nav mijiedarbības, tad viena no tām vai nu neeksistē, vai arī ir stingri ierobežota, apspiesta. Tā kā personas brīvību, neiznīcinot pašu cilvēku, pilnīgi apspiest un likvidēt nevar, jo tā ir nesaraujama saikne ar paša cilvēka iekšējo būtību un mentālo gudrību, tad visbiežāk tiek ierobežota un atņemta brīvība valstij.
Dumji un garā vāji ir tie cilvēki, kuri citu apspiešanā un brīvības laupīšanā saskata savu spēku un iespējas. Sabiedrības, tādat valsts un reizē arī personas brīvības ierobežošana un atņemšana ir augstākā kulturālā apziņas līmeņa laupīšana cilvēkiem, zaudējot savas valsts neatkarību. Brīvība ir cilvēces kultūras kalna virsotne. Kas spēj tajā reiz uzkāpt, nekad neaizmirst to sajūtu, kas apņem, esot virsotnē...esot brīvam...esot pašam sev...to satraukumu, milzīgo atbildības sajūtu, bet tajā pašā laikā neaprakstāmu laimi un absolūtās brīvības dvašu. Emocijām, jūtām un atmiņām piemīt milzīgs potenciālais spēks. Un ja reiz esi nogrūsts no brīvības virsotnes, nekas neapturēs tevi lūkoties tik augšup un lēnām, bet cītīgi rāpties turp atpakaļ. Tādēļ apspiesta brīvība ir viens no galvenajiem revolūcijas un milzīgu pārmaiņu cēloņiem. Tur jau tā gudrība slēpjas - brīvībā ir spēks, bet apspiestā brīvībā - divkāršs spēks. Tajā pašā laikā apspiedējam labāk gribētos domāt, ka brīvībā patiešām ir spēks, taču apspiestībā - iznīcība. Tomēr tā nebūt nav. Vēstures fakti tam ir lielisks pierādījums.
Vai brīvība ir absolūta? Gribētos domāt, ka emocionālajā līmenī brīvība patiešām varētu būt absolutizēta - mēs taču sapņojām par absolūti brīvu, neatkarīgu Latviju, kuras brīvību nespētu ietekmēt neviens no reāliem brīvību ietekmējošiem faktoriem. Taču cilvēks iekārtots arī tā, ka viņam bez galvas ir arī vēders. Un vēdera intereses ne vienmēr saskan ar galvas interesēm. Es runāju par ideoloģisko ieceru līmeni un saimnieciskās darbības līmeni. Saimnieciskā ziņā laikam būs grūti atrast uz pasaules kādu vietu, kas būtu pilnīgi brīva no ārējas ietekmes. Līdz ar to varam secināt, ka, lai arī pastāv reāla brīvība, tā tomēr piedzīvo zināmas novirzes vienā vai otrā virzienā par labu pragmatismam un saimnieciskam aprēķinam. Tas daudzos cilvēkos vieš vilšanās sajūtu. Taču tajā pašā laikā mēs esam brīvi - mums ir brīv’ pieņemt ekonomiski nepamatotus, bet sirdsgudri pareizus lēmumus, mums ir brīv’ pieņemt dumjus likumus, mums ir brīv’ neņemt neviena padomu galvā...taču tad cietīs mūsu vēders, lai gan galva varētu būt ārkārtīgi apmierināta. Tātad reāli lēmuma pieņemšanas brīvība ir dažādu no mums neatkarīgu faktoru ietekmēta, līdz ar to, pieņemot pamatotāko lēmumu, nākas izspraugties cauri jau ļoti “šauram” brīvības “koridoram”. Tātad teorētiski iegūtā brīvība, it īpaši lēmuma pieņemšanas procesā, var sasniegt absolūtas vērtības, taču praktiski brīvību ietekmē pragmatisms un cilvēka saimnieciskā domāšana. Žēl, bet daudziem par sarūgtinājumu, tā tas ir. Un vislaimīgākais būs tas, kurš spēs šo “brīvības šauro koridoru” ar savu gudrību un izveicību padarīt plašāku. Pieņemu, ka tas prasa milzīgi daudz laika, pacietības un izcilu sirdsgudrību.
Vai brīvība ir dabiska? Domāju, ka brīvība ir visdabiskākais no visiem cilvēces “kulturālajiem agregātstāvokļiem”. Izņemot Dievu, nav neviena augstākstāvoša par cilvēku, kas varētu ierobežot viņa kā dzīvas būtnes brīvību un eksistenci dabā. Vienīgi dabas ierobežoto vidi un telpu varētu uzskatīt par zināmu pilnīgas brīvības šķērsli, taču daba pati par sevi ir vide, kurā mēs eksistējam, līdz ar to bez tās nebūtu arī mēs. Cilvēks kā būtne ir absolūti brīvs, tieši tāpat, kā tā slieka, kas agrā pavasarī tūļīgi šķērso meža taku un kā tas putns, kurš savu brīvību netraucēti bauda manevrējot starp gaisa straumēm. Tikai cilvēku pašu muļķīgās iedomas, varas un mantas kāre, spēka un varenības apliecināšanas vēlme rada situācijas, kad tie viens otram laupa brīvību līdz pat valstiskiem līmeņiem. Tas ir ārkārtīgi pretdabiski. Un, lai gan grūti to atzīt, iemesls tam ir cilvēkam dotais saprāts un domāšana, kas ļoti bieži un lielās devās dara vairāk ļauna nekā laba pašas cilvēces labā. Saprāts pēc būtības ir pretdabiska īpašība, līdz ar to tas izslēdz cilvēku no dabas piedāvātajiem harmoniskajiem brīvības plašumiem, kādus bauda “visas sīkas radībiņas”.
Vai brīvību var nopirkt? Brīvību nevar nopirkt, par to var tikai ļoti dārgi samaksāt. Brīvība nav tirgus prece, to nepārdod aiz letes. Brīvību var iegūt kā balvu. Balvu, par kuru nereti lietas cilvēku asinis, izciesti gadiem cietumsoda. Brīvība ir ārkārtīgi dārga balva visai tautai, taču reti to izcīna visa tauta. Daudz biežāk brīvības šūpuli kar daži izcili, garā ārkārtīgi spēcīgi un reti gudri cilvēki. Kā Gunārs Astra...Jocīgi, ka reti īstenie brīvības cīnītāji piedzīvo sava darba augļus...tas ir tāpat kā ar mājas celšanu - kā reiz teica Zenta Mauriņa - mājas cēlājs to neceļot jau priekš sevis, bet gan tiem, kas nāks pēc viņa...
