Mana Latvija (15)

Katru rītu pamostos, paskatos pa logu un redzu sev apkārt to, kā Latvija mainās ik dienu. Tā nāk man līdzi, un es eju līdzi tai. Es piedzimu te un arī augu šeit pat. Bērnībā visa mana Latvija bija tikai vecmammas māja, kurā uzaugu. Augot man pašai, auga arī mana Latvija. Es sāku to redzēt savādāk. Līdz šovasar izjutu, kā tas ir, kad neesi mājās, kad neesi Latvijā. Pirmo reizi mūžā jutu patriotisma dzirksti sevī.
Mana bērnība bija tas skaistais laiks, kad visa dzīve ritēja ap vecmammas māju. Katrs rīts sākās ar vecmammas gatavoto brokastu smaržu. Tas vilināja celties un doties jaunā dienā. Vecmamma bija tik mīļa un jauka, ka vienmēr rada iespēju man parādīt visu jauno turpat mājās. Vecmamma audzināja mani saskaņā ar Dž.Santjana teikto: „Ar kājām cilvēkam cieši jāturas savā dzimtajā zemē, bet viņa skatiens lai aptver visu pasauli.”
Es iepazinu Latviju ar darbiem – savācu rudens krāšņās lapas, vācu ziedus dažādām tējām, lasīju ozolzīles ar ko spēlēties, palīdzēju pabarot mājdzīvniekus. Tas neapzināti deva ieskatu, par to, kas notiek apkārt Latvijas dabā un tajā, cik daudz ir jādara, lai to sakoptu.
Tā nu, vecmammas vadīta, es izaugu. Izaugu ar domu, ko teicis J.Jaunsudrabiņš: „Kam nav labi savā mājā, tam nebūs labi nevienā pasaules daļā.” Augu ar domu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Televīzijā arvien vairāk redzēju plūdus, vētras, mežonīgus karstuma uzplūdus citās valstīs. Tas pastiprināja mīlestību uz Latviju, jo šeit vienīgais, no kā es baidījos, bija zibens. Attīstījos es un attīstījās arī Latvija – iestājās Eiropas Savienībā, kas bija liels solis uz priekšu vēl labākai Latvijas izaugsmei. ES sniedza vēl lielākas iespējas, lai mācītos, strādātu, dzīvotu citās ES valstīs. Bet stipri ir tie, kas ir šeit, lai dzīvotu, strādātu, mācītos un mīlētu Latvijā. Arī es...
Pagājušajā vasarā radās iespēja uz piecām nedēļām braukt uz Norvēģiju. Sākumā biju sajūsmā par tādu iespēju. Kad biju Norvēģijā, laiks gāja, bet es nevis pieradu pie turienes apstākļiem, bet gan ātrāk vēlējos uz Latviju, uz mājām, pie saviem mīļajiem ģimenes locekļiem un draugiem. Kā teikusi A.Klints: „Es dzimteni izjūtu savā mājā, savos draugos, darbā.” Arī es savu dzimteni izjūtu šādi. Naktī pirms lidošanas mājās vispār nevarēju pagulēt. Biju tik priecīgi satraukta, ka beidzot došos mājās. Kad ielidoju Latvijā un ieraudzīju to no augšas – mani pārņēma vārdos neizsakāma sajūta. Redzēju, ar kādām prieka acīm visi skatījās pa logu uz savu Latviju. Tas bija burvīgi – sajust to nebeidzamo vēlmi ātrāk ar kājām stāvēt uz savas tēvzemes savu mīļo apskāvienos.
Mana Latvija ir manas mājas, kurās es vienmēr esmu gaidīta; cilvēki, kuri mani mīl. Dzimtenes mīlestība ir jāizjūt no matu galiņiem līdz papēžiem – tai ir vienkārši jāļaujas. Esmu laimīga, ka dzīvoju Latvijā!