Katrai dzimtai un tautai ir savs lepnums. Arī manai tāds ir. Mūsu dzimta lepojas gan ar aristokrātiskām saknēm, gan ar savu dižozolu lauku mājās Krapes pagastā. Taču mūsu lielākais lepnums ir karogs. Nevis vienkāršs, bet gan vecais, īstais Latvijas karogs. Te nu tas guļ uz galda. Mazliet košāks kā mūsdienu karogi, no vilnas diegiem austs. Lai gan to ir skāris laika zobs, tomēr mūsu ģimenei tas ir mīļš un svēts. Ko gan karogs stāstītu, ja spētu runāt? Ko gan tas varētu pateikt par mūsu dzimtu? Mūsu dzimta ir saistīta ar Latvijas vēsturi tāpat, kā Latvijas vēsture ar mūsu dzimtu. Tas ir pieredzējis tik daudz savos 80 gados. Kā Latvija un mēs.
Karogs droši vien atcerētos jaunību, kad svētkos plīvoja pie Grāvīšu mājām Bārbeles pagastā. Šis košais karogs tika iegādāts, kad jauna ģimene pārcēlās uz Grāvīšu mājām. Kad ģimene sāka saimniekot, dārzs pārvērtās brīnišķā, krāšņā puķu un maigo ābeļziedu apvītā vietā. Lauki bija iekopti un raža tajos bija tik liela un skaista kā paša Dieva svētīta. Ikviens mājas iemītnieks rūpējās, lai apkārtējiem būtu prieks, lai dārzs vienmēr plauktu krāšņos ziedos un dāvātu cilvēkiem uguns sārtus ābolus, lai lielie lauki priecētu ikvienu ar savu sakopto un diženo skatu. Arī karogs sajuta ziedu smaržu ikvienā dienā, ābolu zeltaino mirdzumu, kad saimnieki tos nesa mājās, un nogurumu pēc darba, lai uzturētu sapņu laukus kārtībā. Šī ģimene cienīja karogu un vēlēja tam būt kopā ar viņiem svarīgos brīžos, kad tas plīvoja pie mājas. Varbūt tas tika izlikts arī dienā, kad piedzima mans vectēvs. Tie bija saticības, pārticības un laimes gadi brīvā Latvijā. Diemžēl tie bija tik īsi...
Droši vien karogs dzirdēja raudas un vaimanas tajā baisajā, tomēr saulainajā, agrajā 1941. gada 14.jūnijā, kad aizveda uz Sibīriju mājas saimniekus (manus vecvecvecākus). Krievu virsnieks atļāva trīsgadīgajam puisītim un viņa vecmāmiņai palikt mājās. Šī saņemtā pavēle izglāba vectētiņa dzīvību. Gan jau mana vectētiņa vecmāmiņa bija tā, kura noslēpa karogu dziļi, dziļi. Viņa to ielika metāla konfekšu kārbā un paslēpa zem atlauzta grīdas dēļa, lai citi to neatrastu un par to neuzzinātu. Tie bija skumji un grūti laiki. Bet kādēļ viņa to saglabāja? Kādēļ neatbrīvojās no tā par spīti briesmām, kuras draudēja, ja kāds atrastu karogu? Tāpēc, ka viņa no visas sirds mīlēja savu tēviju, un ikviena lieta par to atgādināja. Karogs – tas ir uzvaras simbols, kuru viņa saudzēja, jo juta, ka atkal pienāks brīvās Latvijas laiki. Un tad tas atkal varēs godam plīvot.
Pēc 15 gadiem Sibīrijā mājas saimniece atgriezās, bet saimnieku karogs tā arī vairs nekad neieraudzīja. Pastāvošā vara tā sodīja cilvēkus par savu nacionālo un patriotisko pārliecību. Karogs dusēja slēptuvē, tomēr šķiet, ka vecvecmāmiņa to šad tad aplūkoja, jo ļoti mīlēja Latviju. Gāja laiks, vecvecmāmiņai bija paaugušies mazbērni. Kad vasarā viņi dzīvoja saulainajās Grāvīšu mājās, viņa pavēra vaļā vecā skapja atvilktni un iztina karogu. Mazbērni saprata, ka tas ir kaut kas īpašs. Tika piekodināts par to citiem nestāstīt. Karogs jutās vientuļi, jo viņu vairs tik bieži neaplūkoja. Tas tika darīts drošības nolūkos, lai paglābtu karogu - asins sarkano ar sniegbalto svītru pa vidu.
Kad mājas saimniece, mana vecvecmāmiņa, kļuva veca un slima, viņa pārcēlās uz Skaistkalni. Nāca Atmodas laiks. Vecvecmāmiņa piedzīvoja vien Atmodas sākumu. Viņu apbedījot, līdzi tika dota arī daļa no karoga, kuru viņa sargāja līdz sava mūža pēdējai dienai. Tomēr karogs vienmēr būs kopā ar viņu un nepametīs debesīs. Karogu novietoja goda vietā, virs gultas vecvecmāmiņas mazdēla istabā. Lai gan viņa māte bija visai satraukta par šādu lēmumu, tomēr viņu pārliecināja, ka tas būs uz labu un karogs vairs nejutās vientuļi. 1989. gada ziemā karogs atkal piedalījās svētkos. Tas plīvoja mazdēla Alvja Žetonu vakarā. Jaunieši skandēja dzejoļus un dziesmas brīvai Latvijai. Karogs bija lepns. Mūsu karogs piedalījās arī slavenajā ,,Baltijas ceļā’’ kopā ar manu mammu un maniem vecvecākiem.
Lielākā karoga daļa palika piemiņai nākošajām paaudzēm. Šis karogs jau ir nonācis piektās paaudzes rokās. Vēlētos, lai karogs ar lepnumu varētu stāstīt arī par mani un mazo brālīti. Mēs nesīsim karoga stāstu tālāk, tāpat kā nesīsim mūsu dzimtas un Latvijas stāstu, kas satīts karoga ciešajās skavās. Lai dzīvo karogs, lai dzīvo Latvija, lai dzīvojam mēs!!!
