Tauta balansē Latviju bezdibeņa malā (7)

Latvija, mūsu Dzimtene. Zeme, kas jāmīl vairāk par visu un vienīgā vieta, kuru saucam par savām mājām, vienīgā vieta, kur atgriežamies ar prieku, jo zinām — esam šeit gaidīti.
Latvijai ir nācies piedzīvot grūtus laikus vairākkārt — sevišķi tālajā 1918.gadā, kad simtiem latviešu strēlnieku cīnījās par to, lai viņu bērni, mazbērni un nākamās paaudzes varētu dzīvot savā valstī — Latvijā. Strēlnieki atdeva savas dzīvības mūsu dēļ, cerot, ka valstij būs spoža nākotne. Taču vai šobrīd mēs spējam to pienācīgi novērtēt? Diemžēl nē. Šobrīd Latvija balansē dziļa jo dziļa bezdibeņa malā. Tieši tauta ir atbildīga par Latvijas nākotni. Par to, vai Latvija saglabās līdzsvaru vai iegāzīsies bezdibenī, no kura izeju rast būs grūti, lemj cilvēki. Daļa sabiedrības Latviju sargā un balsta, savukārt cita daļa stumj tuvāk malai. To sevišķi spilgti pierāda nesenie notikumi — tiek organizēta parakstu vākšana, kurā Latvijas pilsoņi jeb, precīzāk runājot, tie, kas tikai formāli skaitās Latvijas pilsoņi, dodas parakstīties par to, lai Latvijā tiktu ieviesta otra valsts valoda. Šis ir viens no soļiem, kas spēcīgi sašūpo Latviju, taču nav šaubu, ka īstenie Latvijas pilsoņi, kas valsti mīl ar sirdi un dvēseli, varēs dot pretsparu, un Latvija noturēsies līdzsvarā, neskatoties uz uzvirmojušām runām par otrās valsts valodas ieviešanu, jo pat rakstnieks Zigmunds Bekmanis kādā no saviem dzejoļiem teicis: „Tas senais, skaistais latvju vārds, tam mūsu lūpās nebeigt sanēt. Tas šūpulī mums visiem kārts, lai tautasdziesmā varam skanēt”.
Nav noslēpums, ka latviešu valoda nepieder tām valodām, kurās runā milzīgas ļaužu masas, bet tas nevar liegt latviešiem sarunāties savā dzimtajā valodā. Sāpīgi, ka latviešu valoda cieš. Cieš ne tikai tādēļ, ka tās statusu daļa sabiedrības vēlas noniecināt, bet arī tāpēc, ka ikdienā cilvēki pret savu valodu izturas pavirši. Cieņa pret valodu ir zudusi jau sen, un šodien vairs nešķiet nekas neparasts, ja jaunietis latviešu valodai piemaisa kādu vārdu krieviski, angliski, vēl kādu — vāciski. Ko tas dara latviešu valodai? Grauj un noniecina to. Skumīgi apzināties, ka tikai retais prot runāt latviski pareizi, sevišķi šī problēma attiecas uz sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, ko ik dienas vēro plaša sabiedrība. Sabiedrībā valda uzskats, ka savs elks ir jāatdarina, izmantojot visus līdzekļus, tātad — arī pārņemot viņa nepareizo runas stilu un tādējādi izpostot savu valodu. Protams, valoda nav vienīgais stūrakmens valsts cīņā par pastāvēšanu.
Milzīga sabiedrības problēma slēpjas negatīvajā attieksmē attiecībā pret teju ikkatru lietu. Daudzi latvieši ir pieraduši priecāties par apkārtējo neveiksmēm, skaust, ja kādam citam ir paveicies. Īpaši labi tas novērojams interneta vidē, kur komentāru, kas izstaro negācijas, ir daudz vairāk par tiem komentāriem, kuri nākuši no sirds. Žēl, ka neprotam priecāties līdz ar citiem, jo vieglāk ir tā vietā kādam kaut ko pārmest. Ja cilvēki Latvijā vairāk smaidītu un priecātos, pārstātu gausties, tad saulīte mums spīdētu krietni spožāk, zāle šķistu zaļāka un debesis zilākas.
Ļaudīm, kuri prot saskatīt skaisto ne tikai cilvēku rīcībā, bet arī mūsu Latvijas brīnišķajā dabā, dzīve ātri vien pārstāj būt vienmuļa. Tā kļūst krāsaināka un saulaināka, neskatoties uz ķezām, kurās paretam gadās iekulties. Ieskatoties mēs saprotam, ka Latvijai pieder visdzidrāko ezeru un zilāko upju rota, visneparastākā pakalnu un līdzenumu attiecība, flauras un faunas daudzveidība, mežu un pļavu bagātība.
Tā vietā, lai izziņotu līdzcilvēkiem savu neapmierinātību ar valsti, tās valodu, cilvēkiem un visu pārējo šķietami slikto, vērtīgāk būtu rudenī, dodoties uz purvu meklēt sūnu gultās dusošās krāsainās dzērveņu pogas, pavērties augšup un debesjumā ieraudzīt gājputnu veidotos kāšus, kas savijušies neparastos rakstos, sadzirdēt pēdējās šāgada sasaukšanās un atvadu saucienus. Pavasarī vienaldzīgi nepārkāpt pāri pēdējam ledus veidojumam sētmalē, bet gan palūkoties zem tā un pamanīt, nupat modušos sniegpulkstenītes asniņu, kas steidzas pretim pavasarim. Vasarā atcerēties bērnību, sajūtoties brīvam kā putnam debesīs un traukties pa ziedu pļavu līdz ar vēju, bet spirgtā ziemas dienā paskatīties pa logu un izbaudīt neatkārtojamo dabas veidoto gleznu, kas paveras visapkārt.
Tiem, kas negrasās visu dzīvi nodzīvot kā niecības, novēlu ieraudzīt un izjust šīs lietas, ko spēj piedāvāt vien Latvija, un līdzko tas notiks, Latvija iesakņosies stiprāk, un pat bezdibeņa tuvums to nespēs traucēt.