Mana Latvija- Jūs neticēsiet, tā ir visbaltākā ziema, vissmaržīgākais pavasaris, vissaulainākā vasara un viskrāsainākais rudens. Jā, es nepārteicos- šāda izskatās mana Latvija. Un es Jums pastāstīšu...
Ziemā šeit sniegs visbaltākais, kupenas augstākās. Kad pienāk ziema, bērni aizmirst par matemātikas vai fizikas mājasdarbiem. Viņi tveras pie saviem lielajiem zābakiem ar pūkainajām maliņām, melnā mēteļa un cepures, kuras galā ir bumbulis, kuru aiz patikas ir aptaustījušas teju vai piecdesmit rokas. Viņi ceļ ragavas uz pleciem un dodas tur, kur viņiem ir labi, proti, uz kalnu. Tur, kalnā, notiek visjautrākās lietas. Bērni sasēžas divatā, trijatā vai pat četratā vienās kamanās un vizinās no kalna. Asais vējš reizēm izspēlē joku- norauj kādam cepuri. Bet mazie par to tikai saldi pasmejas. Tas jau neapturēs mazo resgaļu izpriecas. Kas tad tur !? Sākas pikošanas čempionāts! Jaunie cīnītāji sadalās divās komandās. Visu acīs ir redzama uzvaras kāre. Trīs... divi...viens! Daži tēmē precīzi, daži ne tik. Kas tas ir par skatu! Viena pika pēc otras... „ Bet kā tad vērtēt šo čempionātu? ” domā kāds no ātrākajiem piku meistariem. Mazās, cimdos ievīstītās rociņas, pārstāj taisīt sniega lodes. Uzvar tie, kuri bijuši precīzāki? Nē, neviens jau nevar izsekot līdzi tik straujai kaujai. Uzvar tie, kuri metuši vairāk? Arī to vairs nevar izskaitīt. Jaunie sāka gardi smieties. Bet tur jau nozvanīja lielais pilsētas pulkstenis. Zīme- ir jau vēls un jāpošas uz māju pusi. Ejot mājās, kāda meitene vēl sameistaro kādu piku.. Viņa uzmet to augstu debesīs un ierauga, ka tās ir kā nosētas ar zvaigznēm. Viņai pat, šķiet, ka tā spožākā viņai piemiedz ar aci. Būs ko mājās pastāstīt. Viņa redz stirnu pēdas sniegā. Meitenītei iešaujas prātā doma, ka viņa varētu tēlot detektīvu un izsekot stirnu. Bet ne šovakar. Tāpēc viņa turpina klunkurēt uz māju pusi. Lielais brālis viņai paslēpo garām un līksmi sveicina. Arī meitene grib tāpat slēpot, tāpēc sāk slidināties. Tikai nūju nav. Un tā viņa aizslidinās līdz mājām. Vaigi ir sarkani kā sulīgs ābols. Bet tie ir savilkti smaidā, un tas ir pats galvenais. No cimdiem tiek izkratīts kilograms sniega. Un tur jau mamma sarkani svītrotajā krūzē nes siltu tēju. Lūk, šāda izskatās ziema Latvijā- Manā dzimtenē.
Bet kāds ir īsts Latvijas pavasaris? Pavasarī, kāds neredzams spēks liek visam un visiem mosties. Kas tas ir par spēku? Visticamākais, ka pie vainas ir māte daba. Tādas jau ir tās mammas... Arī manējā- katru rītu modina, sakot, ka laiks doties uz skolu. Pavasarī sniegā sāk veidoties „ robi .” Pēc vairāku mēnešu garas ziemas atkal pamazām var ieraudzīt zemi. Katru dienu arvien vairāk un vairāk. Viss kļūst cerīgāks, košāks. Upēs sāk iet ledus. Visjautrākais ir tad, kad uz ledus blāķa uzmet kādu pa rokai trāpījušos akmeni. Var pavērot, kā sākas viņa lielais ceļojums. Putni, tikko atlidojuši no atvaļinājuma, sāk izkrāmēt somas, taisīt ligzdas. Viņi draiski laidelējas virs tīrumiem un sveicina katru kukainīti. Ārā var dzirdēt ritmiskus „ pikš- pakš, ” kuri visu laiku atkārtojas no jauna, kūst sniegs no māju jumtiem. Priecīgs bariņš jauniešu dodas mājās no skolas. Tikko bija matemātikas stunda, skolotāja nežēloja un katru novērtēja, ieliekot labu vērtējumu . Protams, pelnīti. Pavasarī biezo apģērbu nomaina, kas vieglāks. Tad vēl lielās tīrīšanas laiks un Lieldienas. Olu krāsošana, šūpošanās, mīklu minēšana. Pavasarī daba lieto pasakainas smaržas. Šajās smaržās ir ietverts viss. Šīs smaržas ir tīkamas katram. Es jau vienu reizi jautāju pavasarim, kur tādas var nopirkt? Bet viņš teica, ka tās ir īpašas smaržas, un tās nevar nopirkt nevienā veikalā.
Pavasaris paiet diezgan ātri. To nomaina mans mīļākais gadalaiks – vasara. Pieminot šo vārdu, man paliek silti, jo vasara ir Latvijas karstākais gadalaiks. Kad pienāk vasara, cilvēki steidz pirkt saldējumu, mazos glābējus vasaras tveicē. Neizpaliek peldkostīmu meklēšana un piemērīšana. Acis nosedz saulesbrilles. Atbildīgi sāk justies ceļš, kurš nogādā smaidīgos cilvēkus pludmalēs. Pa šo ceļu vasarā tiek staigāts visbiežāk. Ceļš stāsta, ka nav nemaz tik viegli būt tam, kas viņš ir. Turklāt ceļš ir tas, kas katru atpūsties gribētāju pazīst vislabāk. Viņš redz, kas kuram ir mugurā, kāds ir noskaņojums utt. Pa šo ceļu soļo karstuma nomākti ļaudis, uz pleciem uzmetuši pa lielam dvielim. Kādam līdzi ir fotoaparāts. Visvairāk ceļam darba ir tad, kas saule ir zenītā. Cilvēki ir skaļi un laimīgi. Vasarā parādās riteņbraucēji, skrituļslidotāji. Arī gājēju netrūkst. Man ļoti patīk pastaigas rīta rasā. Nedrīkst aizmirst, ka Latvija atrodas Baltijas jūras krastā. Tā ir brīnišķīga jūra, virs kuras kliegdamas lidinās kaijas. Tās krastā ir saceltas smilšu pilis, cilvēciņi un vēl sazin kas. Vasara patīk arī tikšķētājiem- pulksteņiem. Tāpēc viņi, vēlēdamies pagarināt šo gadalaiku, neļauj tumsai tik ātri nomainīt dienu. Kad nakts ir visīsākā, latvieši svin vasaras saulgriežus. Tad tiek griezts siers, dzerts alus, kurināti ugunskuri, pīti vainagi, dziedāts un līksmots. Puķes zied, putni čivina. Es mīlu šo gadalaiku!
Diemžēl vasarai, kā jau visiem gadalaikiem, ir lemts beigties. Tad pakāpeniski pasauli pārņem rudens sajūta. Sākas ražas novākšana, ķirbju svēršana, gatavošanās ziemai. Atkal ir jāmeklē siltākas drēbes. Rudenī lietus un vējš parāda, ko viņi māk. Koki pārģērbjas savās visskaistākajās drānās. Garajā ziemas miegā dodas lāči, eži un citi dzīvnieciņi. Sarodas lapu kaudzes, kurus izjauc negantie bērneļi. Vērīgi sēņotāji dodas sēņu meklējumos. Peļķes, dubļi, salauzti lietussargi, gumijas zābaki - rudens klasika.
Es esmu lepna par savu Latviju!
Mana Latvija ir visskaistākā vieta uz zemes. Es esmu daudz ceļojusi, bet es nekur citur neesmu redzējusi un jutusi to, ko es redzu un jūtu savā tēvu zemē. Latvijas vārds ir jānes tālāk pasaulē, lai citi zina, kur ir tā laimīgā zeme- mana Latvija.
