Meža brālība

Māris Lintiņš, 12a


Eseja par meža brālību


Mēs bijām, esam un būsim Latvijas spēks un lepnums.
Ugunī kalti, ar dzelzi darināti. Mēs esam militārais bloks,
Kas sargā savus tautiešus. Mīlēt, dzīvot, radīt un kādu zeķi adīt
Pie kamīna savā ģimenē. Ar skaistu rītausmu sagaidīt dienu.
Kas zina, vai nākotne būs skaista kā statuja vai ērkšķu krūms.
Mēs, latvieši, meža brāļi. Kāds pūš ar tauri tā, ka ausis krīt ciet.
Bet sargā tas tēviju skaisto. Šajā kibernētikas laikmetā daba mūs sargā.
Ja paši sevi sargāsim, dvēsele pie dvēseles, kauli pie kauliem un mēs
Izcīnījām šo cīņu, vien tumši meži zina, no kurienes mēs esam.
Gluži kā elfi, gari, kas sargā dabu. Tāpat arī mēs sargājam savu godu, valodu un
Tēvzemi. Mēs esam senā himna, ko dzied drūmā Staburadze.
Mēs esam kā no pasakas izkāpuši. Dīvaini pēc paskata:
Dažs kā rūķis, dažs kā koks izskatās. Uzvārdi arī tādi jocīgi -
Zariņš, Eglītis, Lācītis, Cimdiņš – liekas, kā no joku zemes esam.
Bet dziļi sirdī karotāji, ugunī darināti. Aizlaiku cīņās,
Kad karojām pret milzu akmens tēliem, kas saspieda daudzus.
Kauli sprakšķēja, tagad tie sastinguši vien gaida savu atmodu.
Dvēsele atceras visu. Senas atmiņas uzpeld, kā ar karapulkiem
Gājām aizstāvēt sevi no tirāniem, tie skudru armijas tirāni.
Tie jau parādījuši sevi šais laikos ar savu diktatortirāniju.
Bet viņu liecības ļauj mums mācīties. Aizlaikos mēs paši
Bijām puscilvēki, pusdievi, bet grēka dēļ atņēma vareno spēku.
Mēs esam bijuši kareivji un tādi arī paliksim, esam daudz labu
Kauju izcīnījuši. Mēs esam gaisma savai tautai. Meži ,skaistie,
Tumšie Latvijas meži, nepiesārņosim, bet attīrīsim tos visi kopā.
Nav jāgaida, kad kāds ieteiks, lai dara to, pašam jāsaprot, ka labāk ir
Dzīvot skaistā vidē nevis piemēslotā, ar alkohola pudelēm, cigarešu izsmēķiem,
Stikla lauskām, maisiņiem. Nepiemēslosim to, vai vajadzīgs kāds īpašs aicinājums?
Nu tikai āmurgalvām. Tāpēc sakopsim savas mājas, mežus, dzimteni Latviju!