Manas sajūtas stāsts (1)

Ir labi savas bēdas atdot kādam,kas prot klusēt.Tumīgs krēslas vīraks pārklāj ezeru kā migla.Vēsa rīta migla.Ap manu kailo plecu kā stingrs apmetnis vēl jo projām gulst roka.Bailēs viņš dreb:kaut tikai viena no viņa nopūtām nebūtu izlauzusies ārā.Es gaidu-sevišķi pēdējo vārdu-gaidu brīdi,kad izskanēs kāda burtu virkne,kas novērstu šo klusumu.Tad jau laikam tas ir neerts klusums.Savāda seja šim puisim.Kā uzvilktas stīgas mēs sēžam uz mazā soliņa neertā pozā un neertā klusumā ,jo iesākt šo sarunu nav spēka.Un tā aiziet..tieši ezera garaiņos.
Tāpat kā pirms gada ši saruna bija lieka,tā tagad tā ir pārak nodeldēta.Kā ilūzija,monotons spriedums ar aplinkiem tekstiem.Paliec.Neej.Es.Gan jau ,ka mīlu.Gandrīz neskaitās.Puisis iziet ar visu savu piekabi sadragātas pašapziņas neredzamu skumju formā.Tik pat labi viņš varēja paņemt un sašķaidīt mani gabalos kā mazu snieka piku.Es palieku,sēdēdama uz sola,kas nu ir palikusi kā vienīgā liecība par šo sarunu.Skatos uz dīķi.Noslīkt jau var arī sevī.
Vēji pārtapa brāzmās,brāzmas rotājās puteņos,puteņi sastinga ledū.Ledus iedzīvojās manā sirdī.Biju apsaldējusies un nav neviena,kas mani sasilda.Reiz redzēju viņu pie tramvaja pieturas,un blakus viņam vēl vienu.Tai bija zelta cirtas un mazs,trausls fejas augums ar lapsenes vidukli.Tas smaids,tas,kas reiz bija manējais, nu piederēja šai burvju būtnei.Koķete.Es aizgāju sniegos savā ledus mantijā neatkatoties.Mājās nonāku ar apsarmotiem matiem un pār vaigu rit liega asara.Ieritinos segā, gribēdama rast glābiņu visur citur,tikai ne sevī.
Ir nakts.Protams,ne nemirkli neiemigu,taču mani iztramda kāda uzstājīga ,ritmiska skaņa.Tā nāk no durvīm.Aiztipinu līdz „actiņai”.Neticu.Tur stāv viņš.Bez rozēm,konfektēm .Pat bez vārdiem.Sniegpārslas viņa matos saķepušas kā rīta miegs.Es tieku apskuta karsti kā polārlāča kažokā,viņa melnās cirtas uz manas bālās ādas izceļ mūs.Jo viņa uguns dziedē manu ledu.Glāsti liek aizmirsties un tas skūpsts liek atcerēties to karstumu,kas man bija liegts.Būs pelēkai dabesij pārtapt par zilu un stiklainajām acīm par maiju siltu un pilnu ar karstu mīlu!Jo mīlu es..
No rīta prom bija.Logs kā spogulis parādīja manas lielākās bailes-zelta feja bija paņēmusi manu karsto polārlāci un vilka prom no manis.Aiz spīta iekliedzos.Ironiski,bet viņš atskatījās.Vieglāk jau izlikties,ka neredz.Kaut viņš noslīktu sevī!Mūsdienās sirdsapziņa ir mirusi.Ēnas gāja tālāk ,atgādinot garu mesi,ar pēdīgām nobeiguma bungu rīboņām.Tās atbalsojās vēl ilgi.
Katru nakti,visu mūžu.Neviens nesildīja tā kā viņš..Tomēr atmiņas satumst pelēkā dūmakā kā vecs kino.Šarmants,bet bāls.Kapēc es to rakstu tieši šodien?Jo zem manas gultas atradu nokritušu,jau saburzītu lapiņu:
Paliksim tur ,kur ir mūsu sirds.-J.

Un atkal aust rīts.Un atkal kūst ledus.
Jo sajūtām jau patīk dzīvot ilūzijā.