Mana sajūtu glezna

Mazs vējiņš uzpūta, un sajūtām pilnā smarža plūda man gar degunu. Prāts uzjundīja atmiņas, kuras sāka cirkulēt pa visu ķermeni, pieskardamās dvēselei. Neizprotama sajūta kā ieelpa, kas pirmā šajā pasaulē...
Pirmā tikšanās, maigais pieskāriens, kas noglāstīja manu ādu kā ar zīda lenti, man uz brīdi likdams justies kā kaut kam vairāk nekā cilvēkam. Tas pieskārās ne tikai ādai, bet arī dvēselei. Tas iemidzināja mani transā, es iemigu. Tālākais ir sapnis, par kura esamību neesmu pārliecināta.
Spilgtie toņi, krāsas, kuras ieraudzīju pēc šī notikuma, ir iedēstīti manā atmiņu lādītē. Sapņa realitāte pavēra, gleznainu ainu- saldi rūgtenā smarža, kas virmoja visapkārt, novērsdama skatu no spoži balto palagu apjūsmošanas, kaitinoši pavēra acis uz rubīn tumšajām pogām, kas hipnotizējoši notvēra manu skatienu, likdamas aizmirsties laikā un telpā.
Otrās tikšanās nebija, tā bija atkal redzēšanās. Tas nebija pārsteigums, taču ar izmanīgu un veiklu gājienu ātri vien nonācu tā viegli, viegli austajā apmetnī, tas kā pirmajā tikšanās reizē noglāstīja mani, un es iemirdzējos. Kastaņbrūnie mati kļuva vēl tumšāki nekā agrāk, lūpas apveltīja neticams rožu tonis un acis, pārsteidzoši spēlēdamās ar saules stariem, apžilbināja skatu.
Tikšanās , satikšanās trešās reizes nebija. Tā nenotika, es iemīlējos jau no pirmās tikšanās, otrajā reizē manas jūtas tikai pārliecināja arī manu prātu un apziņu. Šoreiz smarža un redze pastiprinājās, arī dzirde. Es sadzirdēju, un nu es varēju uzelpot, es zināju, ka esmu īstajā vietā. Izteiktā melodija, viegli smeldzīgais tonis, tik nesaprotami saprotamā skaņa, es atgriezos mirklī, kurā jau biju bijusi iepriekš.
Es neesmu pamodusies, es to pat nevēlos. Sapnis, kurā dzīvojot ceru izsapņot visu dzīvi- zīda lentes apvītajai ādai dod iespēju elpot, tikai saldeni rūgtenās smaržas dēļ varu uzelpot, un tumšā rubīna iekāres iespaidā esmu spējīga ieraudzīt balto palagu plīvošanu maigajā vēja dejā.
Sapņi piepildās, ja ticu. Sapņi izzūd, ja pārstāšu tiem ticēt...